Vai NATO ir gatava stiprināt savus jūras spēkus?
- By defencematters
Sinans Ilgens stāsta par to, kāpēc Turcija ir radikāli mainījusi savu pozīciju un tagad vēlas, lai NATO būtiski palielina savu klātbūtni Melnajā jūrā.
Oktaviāns Manea
NATO austrumu flanga ziemeļu daļa atrodas alianses uzmanības centrā. Krievija tikmēr ievērojami nostiprina savu militāro klātbūtni Melnajā jūrā un Vidusjūrā. Ko NATO var darīt, reaģējot uz šo realitāti? Kādas ir šai ietekmei vispakļautāko NATO valstu iespējas reģionā? Žurnālists Oktaviāns Manea "Defence Matters" intervēja domnīcas "Carnegie Europe" viespētnieku Sinanu Ilgenu, kura pētījumi koncentrēti uz Turcijas ārpolitiku un transatlantiskajām attiecībām.
Vai Turcija atbalstīs vienotu reģionālu bloku zem NATO spārna Melnajā jūrā? Vai Turcijas skatījums ir mainījies?
Vispirms sāksim ar Melnās jūras drošības aspektu. Ilgu laiku, līdz pagājušā gada novembrim, kad Turcija notrieca Krievijas lidmašīnu un attiecības starp Ankaru un Maskavu kļuva asas un ķildīgas, Turcijas nostāja Melnajā jūrā noteica, ka ārējām varām (tostarp ASV un zināmā mērā NATO) nevajadzētu būt lielai lomai Melnajā jūrā. Kopumā valdīja izpratne, ka Melnā jūra ir reģions, ko tikai pašām Melnās jūras valstīm vajadzētu būtiski ietekmēt un vadīt drošības vienošanās, kas ietekmē Melno jūru. Šajā ziņā Turcijas nostāja bija tuvāka Krievijai nekā Rumānijai vai Bulgārijai. Šodien Turcija ir radikāli mainījusi savu nostāju un tagad ir daudz tuvāka rumāņu redzējumam - ka, virzoties tālāk, NATO būtu būtiski jāpalielina sava klātbūtne Melnajā jūrā. Iemesls tam ir strīdīgās attiecības, kas Turcijai ir ar Krieviju, kas tādas nebija pirms novembra notikumiem. Līdz tam, neskatoties uz domstarpībām reģionālos jautājumos (Krima, Ukraina vai Sīrija), Ankara un Maskava patiesībā spēja atsevišķi izvērtēt savas domstarpības un nepieļaut, ka tās saindē divpusējās attiecības. Taču šis sasniegums beidzās līdz ar krievu lidmašīnas notriekšanu, un pašreiz attiecības ir saspringtas. Tas ir ietekmējis ne tikai turku skatījumu uz savu drošības politiku, bet arī skatījumu uz Melno jūru.
Ņemot to vērā, turku nostājā tomēr pastāv ierobežojums: Montrē konvencija. Tā patiesi ierobežo to, cik daudz ārvalstu spēku var atrasties Melnajā jūrā. Pastāv konkrēti ierobežojumi valstīm, kas nav Melnās jūras valstis. Tāpēc, ja NATO gatavosies palielināt savu klātbūtni Melnajā jūrā, ideālā variantā to būtu darīt, Rumānijai, Bulgārijai un Turcijai attīstot jaunus flotes aktīvus. Tas ir vienīgais veids, kā NATO varētu palielināt savas vispārējās spējas Melnajā jūrā, nepārkāpjot Montrē konvenciju.
Paskatoties uz abu līderu uzvedību - uz Putina uzvedību Krievijā un Erdoana Sīrijā -, daudz reālāk sagaidīt, ka pārskatāmā nākotnē šī konfrontācija turpināsies, jo galu galā, kas attiecas uz reģionālo situāciju, abām valstīm ir atšķirīgi skatījumi (tas redzams Ukrainā un Sīrijā).
Eiropā notiek plašākas diskusijas par drošības vienošanos vai jaunu drošības arhitektūru kontinentam. Par to runāts arī EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas) ziņojumā, ko izstrādājusi ievērojamu diplomātu darba grupa. Ziņojumā aicināts panākt jaunu "modus vivendi" ar Krieviju. Vai to ir reālistiski gaidīt, kad galvenie pēc 1990. gada panāktās kārtības pamata principi ir izmesti pa logu?
Analizējot situāciju, varu teikt, ka ir naivi sagaidīt, ka pašreizējos apstākļos Krievija un Rietumi varētu apsēsties kopā un vienoties par visu esošo noteikumu kopumu atmešanu. Galu galā Krievija ir kliedzoši pārkāpusi drošības arhitektūras noteikumus, kas dominē šodien un ir Helsinku vienošanās produkts. Neizlabojot šos pārkāpumus, kāpēc gan lai Rietumi piekristu jaunai drošības arhitektūrai ar Krieviju, kas pēc tam tiks uztverta kā vājuma pazīme no Rietumu puses? Otrais iemesls ir vairāk saistīts ar Krieviju. Rietumos pastāv uzskats, ka ilgtermiņā Krievijas vara mazināsies demogrāfisko un ekonomisko faktoru dēļ. Šajā kontekstā vienīgais veids, kā Putinam saglabāt savu leģitimitāti iekšpolitikā, ņemot vērā, ka viņš nevar panākt ekonomisku izaugsmi, ir pieņemt vēl agresīvāku un nacionālistiskāku retoriku, ko atbalstīs uzstājīga ārpolitika un gandrīz avantūrisms. Krievijai neviens neuzticas. Raugoties no Rietumu perspektīvas, tā tiek uzskatīta par Putina stratēģiju savas leģitimitātes saglabāšanai iekšpolitikā. Viņš bauda popularitāti, bet tā balstās uz šāda veida bīstamu ārpolitikas avantūrismu. Šajā ziņā, manuprāt, pastāv ļoti spēcīgs arguments, kādēļ nebūs nekādu jaunu pretenciozu sarunu ar Krieviju par jaunu drošības arhitektūru.
Eiropas stabilitātes galvenais pīlārs kādreiz bija (pielāgotais) Līgums par konvencionālo bruņojumu Eiropā (CFE). Līgums nosaka ierobežojumus pieļaujamajam smagajam militārajam ekipējumam. 2007. gadā Krievija izvēlējās apturēt dalību līgumā un 2015. gadā pavisam izstājās no tā. Kas varētu likt/pārliecināt Krieviju atgriezties pie šī līguma?
Es nevaru būt ļoti optimistisks attiecībā uz CFE līguma nākotni. Krimā, piemēram, Maskavai izdevies sakoncentrēt lielus militāros spēkus un sarīkot manevrus, kas vēlāk tika izmantoti uzbrukumu mērķiem. Tas lielā mērā ir saskaņā ar viņu doktrīnu par nelineāru hibrīda karadarbību. Pretstatā visa CFE loģika bija izstrādāta tā, lai novērstu šāda veida militāro spēku uzkrāšanu, pēkšņus manevrus un zibenskarus. Tas, ko redzam Krievijā, ir pavisam pretēji. Ja tā kļūs par Krievijas militāro stratēģiju, tad Krievijai nebūs stimula sevi saistīt ar kaut kādiem jauniem vienošanās nosacījumiem. Otrkārt, kad paskatāmies uz Krievijas armijas modernizācijas programmām, valsts bruņošanās programmām, gaisa desanta modernizēšanu ar mērķi pārvērst to Maskavas intervences instrumentā, nav stimula saistīt sevi ar starptautiskiem noteikumiem. Visu šo iemeslu dēļ es būšu pesimistisks par CFE nākotni. Tā Putins vēlas rīkoties. Ja viņš nespēs nodrošināt ilgtermiņa noturīgu izaugsmi, ja demogrāfijas rādītāji neuzlabosies, šādi viņš spēs gūt to atbalstu, kas viņam nepieciešams. Patiesībā mēs redzam pazīmes, ka nacionālistiskā Krievijas sabiedriskā doma uzgriež muguru šāda veida ārvalstu avantūrismam, kas atstāj ietekmi uz retoriku, uz Krievijas medijiem.
Zināmā mērā pastāv stratēģisks kopsaucējs, kas saista alianses austrumu un dienvidu flangus: grūti pieejamu zonu radīšana alianses frontes līnijas reģionos. Kā, jūsuprāt, šie briestošie draudi ietekmēs aliansi un NATO valstis? Kāda loma varētu būt pastāvīgajai NATO flotes otrajai grupai (SNMG2 - Standing NATO Maritime Group 2)?
Krievijas Melnā flote darbojas kā galvenais dzinējspēks Krievijas A2/AD draudiem (pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu). Flote ir aprīkota ar modernizētām "Kilo" klases dīzeļelektro zemūdenēm, tūkstošiem zemūdeņu un spēcīgu kontingentu. Vēl lielākas problēmas NATO sabiedroto drošībai rada tas, ka Krievijas spēki ir bruņoti ar pretkuģu vadāmajām raķetēm "Yakhont", kas jau pašas par sevi rada A2/AD zonu. Šo pretkuģu militāro struktūru pastiprina pretgaisa aizsardzības spēki, kas sastāv no "zeme gaiss" raķešu sistēmām, kā arī elektroniskajiem karadarbības līdzekļiem.
Kā politisko atbildi Krievijas A2/AD instrumentiem NATO vajadzētu apsvērt savu flotes spēju paplašināšanu. Kas ir būtiski, aliansei nepieciešams transformēt savu doktrīnu un darbības aktīvus. 2011. gadā alianse pieņēma jūras stratēģiju, kas balstās uz četriem galvenajiem pīlāriem - draudu atvairīšanu un kolektīvo aizsardzību, krīžu vadību, kooperatīvo drošību un jūras drošību. Stratēģija arī uzsver NATO galvenās jūras spēku funkcijas, piemēram, kodoldraudu atvairīšanu un aizsardzību pret jūrās bāzētām ballistiskajām raķetēm. Tomēr, lai gan dokumentā uzsvērts, cik nozīmīgi ir saglabāt iespēju izvietot, uzturēt un atbalstīt efektīvus ātrās reaģēšanas spēkus caur jūras komunikācijas līniju kontroli, tajā nav atklāti uzsvērti A2/AD radītie izaicinājumi. Pēc 2016. gada Varšavas samita dienvidu flangā būs nepieciešama atjaunota jūras stratēģija, pievēršot koncentrētu uzmanību iespējām cīņai pret A2/AD draudiem.
Turklāt pastāvīgās NATO flotes otrajai grupai, kuras pienākumos ir arī atbalsta sniegšana NATO misijām Vidusjūrā un Melnajā jūrā, nepieciešamas plašākas iespējas un skaitliski lielāks papildinājums tās flotē. Būtu jāsāk ar NATO pretraķešu aizsardzības spēju galveno flotes komponentu, kas sastāv no četriem kuģiem, kuri aprīkoti ar pretraķešu aizsardzības sistēmu "Aegis" un pašreiz atrodas Rotā, Spānijā. Būtu jāstiprina arī NATO dziļā uzbrukuma, tālas darbības precīzu uzbrukumu spējas un citas jomas, modernizējot gaisa platformas un munīciju. Šie spēki jāatbalsta ar uzlabotu komandas arhitektūru, kontroli, komunikāciju, datoriem, izlūkošanu un novērošanu.
