Rasmusens: Sankcijas pret Krieviju ir jāpagarina vismaz par 12 mēnešiem
- By Guntars Grinums
Rasmusens ir pārliecināts, ka Donaldam Trampam kļūstot par nākošo ASV prezidentu, tiktu apdraudēta Rietumu pasaules drošība un stabilitāte.
NATO politika pret Krieviju aizvadītajās desmitgadēs bija pareiza, jo Rietumiem bija vēsturisks pienākums mēģināt izveidot tādu Eiropu, kura ir brīva un bauda mieru. Krievija to nevēlējās, tāpēc tagad aliansei ir tas jāpieņem un jāpielāgojas dramatiskajām drošības situācijas izmaiņām, intervijā “Defence Matters” un aģentūrai LETA sacīja bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. Viņš uzskata, ka sankcijas pret Krieviju ir jāpagarina vismaz par 12 mēnešiem, lai Krievijai nebūtu iespējas ik pēc pusgada izmantot savā labā diskusijas Eiropas Savienībā (ES). Rasmusens arī ir pārliecināts, ka Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā apdraudētu Rietumu pasaules drošību un stabilitāti, jo Tramps ir apšaubījis NATO uzticamību un alianses dalībvalstu vienotību.
Lūdzu, salīdziniet jūsu vadīto NATO un NATO šodien. Vai tās ir pavisam atšķirīgas organizācijas?
2014.gada februārī NATO un tās sabiedrotajiem notika visai dramatiskas pārmaiņas. Līdz 2014.gada februārim mēs uzskatījām Krieviju par partneri, mēs kopā ar Krieviju īstenojām daudzas sadarbības aktivitātes, taču 2014.gada februārī viņi uzbruka Ukrainai un vēlāk nelegāli anektēja Krimu Krievijas Federācijā. Tad mēs sapratām, ka mūsu partnerības vīzija Krievijas vadībai neinteresē, līdz ar to Krievija no stratēģiskā partnera kļuva par stratēģisku izaicinājumu. Pēc tam mums nācās nostiprināt mūsu teritorijas aizsardzību, palielināt investīcijas aizsardzībai, un tas aliansei acīmredzami bija pavisam jauns virziens.
Varbūt citu NATO dalībvalstu spēkus tomēr vajadzēja izvietot Baltijas valstīs jau agrāk, bez tik lielas uzmanības un publicitātes?
Domāju, ka mums ir jāņem vērā, ka 1997.gadā mēs pieņēmām NATO un Krievijas padomes dibināšanas aktu, kurā mēs paziņojām, ka pašreizējā un pārskatāmā drošības vidē NATO īstenos teritorijas aizsardzību, neizvietojot būtiskus kaujas spēkus. Tieši tādā formulējumā. Un to mēs arī nedarījām. Kad trīs Baltijas valstis un citas Austrumeiropas dalībvalstis pievienojās aliansei 2014.gadā, bija skaidrs, ka mēs austrumos neizvietosim būtiskus kaujas spēkus. Tagad mēs esam pavisam jaunā situācijā, jo Krievijas agresīvā uzvedība ir radījusi jaunu drošības vidi. Dibināšanas aktā mēs runājām par pašreizējo un pārskatāmo drošības vidi, bet tā ir dramatiski mainījusies. Tātad arī mums ir jāmaina sava nostāja šajā jautājumā. Tas ir iemesls, kāpēc ir pilnīgi pamatots NATO lēmums palielināt savu militāro klātbūtni austrumos. Es domāju, ka mēs to izdarījām īstajā laikā un tas nosūta ļoti skaidru signālu Krievijai, ka viņiem nevajadzētu pat domāt par uzbrukšanu kādai no Baltijas valstīm vai kādam citam NATO sabiedrotajam, jo tas nozīmētu 5.panta aktivizēšanu.
Vai šis process nav pārāk lēns?
Kā politiķim arī man ļoti patiktu ātrāka lēmumu īstenošana, tomēr mums ir jāsaprot, ka tad, kad runājam par militārām lietām, tām ir nepieciešams zināms laiks. 2014.gadā Velsā mēs dibinājām “Spearhead” spēkus, kas var tikt aktivizēti nekavējoties, Varšavā mēs tos paplašinājām, un tie ir pilnībā kaujasspējīgi, vismaz tādi tie noteikti būs no 2017.gada sākuma. Domāju, ka mēs pareizajā laikā darījām pareizās lietas.
Cik tālu Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir patiesībā gatavs iet?
Domāju, ka viņam ir savs ģenerālplāns, kura mērķis ir Krievijas diženuma atjaunošana teritorijās, kuras bija Padomju Savienības sastāvā. Lai to panāktu, viņam ir nepieciešams paturēt savus kaimiņus vājus un atkarīgus no Kremļa. Viņš ļoti vēlas kaimiņus atturēt no integrācijas ar NATO un ES. Šī iemesla dēļ tas sniedzas daudz tālāk par Ukrainu. Jārunā ir arī par Piedņestru un Moldovu, Dienvidosetiju un Gruziju, par Kalnu Karabahu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Jo šie karstie vai iesaldētie konflikti Krievijai tuvās kaimiņvalstīs kalpo viņa mērķim saglabāt kaimiņus vājus un atkarīgus no Krievijas, turklāt viņš attur kaimiņus no īstas integrācijas vai dalības ES un NATO.
Vai viņš varētu iet vēl tālāk? Es nedomāju, ka atklāts uzbrukums, piemēram, kādai no Baltijas valstīm, ir nenovēršams drauds - pateicoties Baltijas valstu dalībai NATO, tās ir aizsargātas. Tomēr viņš var mēģināt ar dezinformācijas un propagandas kampaņām īstenot kādu hibrīdkara veidu, veicinot kāda veida neapmierinātību krieviski runājošajās kopienās, viņš var iesūtīt mazos zaļos cilvēciņus, kādus redzējām Krimā, u.tml.
Vai domājat, ka krieviski runājošās kopienas ir Baltijas valstu vājākā vieta?
Manuprāt, galvenais ir tas, ka pat Baltijas valstu krieviski runājošās kopienas nevēlētos pievienoties Krievijai. Viņi izvēlētos palikt uz Rietumiem orientētās Baltijas valstīs. Tomēr, protams, daudzi no viņiem skatās Krievijas televīziju, bet Krievijas televīzija patlaban ir tāda pat propaganda, kāda tā bija padomju laikos. Tādējādi mums ir jāspēj neitralizēt šo propagandu, lai novērstu šādus hibrīduzbukumus nākotnē.
Varbūt Putins Rietumiem nemaz nav tā sliktākā alternatīva, viņš vismaz garantē zināmu stabilitāti kodolvalstī Krievijā?
Varu viegli iztēloties krievus, kas būtu Rietumiem sliktāki par Putinu, es arī pilnīgi piekrītu, ka viņš mums ir bijis vērtīgs tajā ziņā, ka viņa provokācijas ir patiešām pārliecinājušas visus eiropiešus, ka aizsardzībai ir jāatvēl vairāk naudas. Tomēr nekādā citā ziņā es viņu neuzskatu par vērtīgu Rietumiem. Esmu viņu vērojis kopš 2002.gada, kad kļuvu par Dānijas premjerministru. Tolaik tas bija visai rietumnieciski noskaņots Putins. Kopš tā laika, it īpaši kopš 2005.gada, viņš ir kļuvis aizvien naidīgāks pret Rietumiem. Par to man ir ļoti žēl, jo uzskatu, ka pareizais ceļš būtu bijusi stratēģiska partnerība starp NATO un Krieviju. Tomēr viņš bija citās domās, un man ir ļoti žēl, ka tā. Šodien es viņu vairāk redzu kā traucēkli, nevis vērtību.
Vai Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā var būt bīstama Rietumu pasaules stabilitātei un drošībai?
Jā, noteikti. Jo viņš ir vairojis šaubas par NATO kolektīvās aizsardzības ticamību. Viņš ir norādījis, ka padarīs Savienoto Valstu saistības aizstāvēt sabiedrotos tieši atkarīgas no šo valstu ekonomikām, no to ekonomiskā ieguldījuma NATO. Baidos, ka tas var iekārdināt Putinu pārbaudīt NATO apņēmību, ja Tramps kļūs par prezidentu. Domāju, ka viņš par to nekļūs, bet, ja tomēr tā notiks, tad viņš varētu mazināt ticamību NATO.
Ja tiks ievēlēta Hilarija Klintone, es sagaidu daudz stingrāku nostāju pret Krieviju. Un es domāju, ka tāda mums ir vajadzīga.
Jūs esat Ukrainas prezidenta Petro Porošenko padomnieks. Vai piekrītat, ka konflikts Ukrainā var kļūt par kārtējo nebeidzamo stāstu, par vēl vienu uz desmitgadēm iesaldētu konfliktu?
Es nedomāju, ka krievi vēlas atrisināt šīs problēmas. Mēs redzam, ka Putins tiecas šos konfliktus uzturēt drīzāk verdošus, nevis iesaldētus. No otras puses, es arī neparedzu, ka Krievija varētu mēģināt integrēt vairāk Ukrainas zemes Krievijā, kā tas notika Krimā, jo tas Krievijai izmaksātu pārāk dārgi. Viņš savu mērķi ir sasniedzis, tikai sniedzot atbalstu Ukrainas austrumu separātistiem. Es uzskatu, ka Rietumiem būtu jābūt stingrākiem pret Krieviju šajā jautājumā. Piemēram, es uzskatu, ka mums būtu jāpastiprina sankcijas, ES būtu jāpagarina sankcijas par 12 mēnešiem, nevis tikai sešiem, kā tas notiek patlaban. Tas arī harmonizētu ES un ASV sankciju režīmu. Patiesībā jums ilgtermiņā sankcijas būtu jāpadara par beztermiņa, lai mēs Krievijai nosūtītu ļoti skaidru signālu, ka tās var tikt atceltas, ja Krievija mainītu savu uzvedību. Tātad sankcijas mums ir jāpastiprina, un, otrkārt, ja Krievija turpinās destabilizēt Austrumukrainu, domāju, ka mums būtu jāapsver bruņojuma piegādes Ukrainas armijai. Es runāju par aizsardzības tipa bruņojumu, lai uzlabotu Ukrainas armijas spēju sevi aizstāvēt.
Vai tas ir iespējams apstākļos, kad ES valstis nebūt sankciju jautājumā nav perfekti vienotas?
Tā arī ir problēma. Un tieši tāpēc sankcijas tagad ir jāpagarina vismaz uz 12 mēnešiem, jo mums par to ir diskusijas katrus sešus mēnešus un katrus sešus mēnešus redzam, kā Krievija cenšas izmantot šo situāciju. Tādējādi tas tikai rada lielu nestabilitāti, tāpēc mums tās ir jāpadara par beztermiņa sankcijām vai vismaz jāpagarina uz 12 mēnešiem.
Vai NATO politika pret Krieviju aizvadītajā desmitgadē bija pareiza, vai tomēr šāda Krievijas politikas maiņa nebija paredzama?
Es domāju, ka tā bija pareiza. Pēc Aukstā kara beigām mums bija situācija, kuru es raksturotu kā mūsu pienākumu mēģināt radīt jaunu Eiropu, kurā visa Eiropa būtu brīva un baudītu mieru. Domāju, ka rīkojāmies pareizi. Mēs to darījām ar atvērtām acīm, mēs zinājām, ka Krievija vienā mirklī var pagriezties atpakaļ, ieņemot daudz uzstājīgāku pozīciju. Diemžēl viņi tā arī izdarīja. Bet es domāju, ka mēs rīkojāmies pareizi, mēģinot integrēt Krieviju mūsu aizsardzības sistēmā. Tomēr viņi to negribēja. Mums tas ir jāizprot un jāpielāgojas šajā drošības situācijā Eiropā, kas ir tik dramatiski mainījusies.
