Petreuss: Tuvajos Austrumos pēc džihādistu sakāves svarīgi nepieļaut “Islāma valsts 3.0” rašanos
- By defencematters
Ģenerālis Petreuss brīdina, ka pēc “Islāma valsts” sakaušanas reģiona sabiedrībā būs daudz neapmierinātu, atsvešinātu elementu, kas var sniegt impulsu jaunas “Islāma valsts” versijas izveidei.
Oktaviāns Manea
Lai kampaņai pret džihādistu grupējumu "Islāma valsts" būtu sekmes, ir jāpanāk izlīgums, pienācīgas pārvaldes, pamata pakalpojumu, izglītības iespēju, vietējās tautsaimniecības un likuma varas atjaunošana, uzskata bijušais ASV vadītās koalīcijas komandieris Irākā un Afganistānā, intervijā “Defence Matters” uzsver bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktors ģenerālis Deivids Petreuss.
Jūs parasti esat uzsvēris - tas, kas bija svarīgs Irākā 2007. un 2008. gadā, bija ideju "uzplūdi". Kādas lielās idejas, kas Irākā tika izmantotas slavenajā pieejā "Anaconda Slide", izvēršot militāru, ekonomisku un politisku spiedienu, lai sakautu nemierniekus, joprojām ir svarīgas "kaujā pēc kaujas" Tuvajos Austrumos pēc "Islāma valsts" sakāves?
Es esmu centies uzsvērt, ka kauja, kas cīņā pret "Islāma valsti" ir vissvarīgākā, patiesībā ir kauja pēc militārās kaujas, kauja pēc Mosulas kaujas un [Irākas] Ninīves provinces attīrīšanas. Pēc "Islāma valsts" sakāves jautājums patiešām ir par cīņu par varu un resursiem. Jautājums ir par to, lai izveidotu pārvaldi, kas pietiekamā mērā pārstāv visus dažādos elementus, pietiekami uz tiem reaģē pieejamo līdzekļu ietvaros, un par to, lai nodrošinātu minoritāšu tiesības un vairākuma varu. Tas ir izšķiroši svarīgi. Ja to ir iespējams panākt, tad var izvairīties no tādas vides atkārtotas izveidošanās, kas var būt auglīga ekstrēmisma sēklām un tam, ka izveidojas "Islāma valsts 3.0".
Es arī esmu centies uzsvērt, ka Irākā tie "uzplūdi", kas bija vissvarīgākie, bija ideju uzplūdi, stratēģijas maiņa, nevis militārā spēka palielināšana. Un lielās idejas ir jārealizē pareizi. Šāda veida centieniem ir nepieciešama civilā un militārā kampaņa, kurā ienaidnieka sakāve ir svarīga, bet ar to vien nav pietiekami. Pietiekamībai ir nepieciešams izlīgums un adekvātas pārvaldes, pamata pakalpojumu, izglītības iespēju, vietējās tautsaimniecības atjaunošana. Visi šie elementi ir nepieciešami, un ja mēs atgriežamies pie pieejas "Anaconda slide", kuru mēs pielietojām [Irākā] stratēģijas "Surge" ("Uzplūdi") gaitā, lai iezīmētu visus dažādos elementus, kas bija ļoti svarīgi vispārējai civilai un militārai kampaņai, tad mēs redzēsim, ka no tiem tikai dažas bija militāras sastāvdaļas attīrīšanas, noturēšanas un celtniecības kampaņā. Pārējā ir politika, pārvalde, likuma vara un tautsaimniecība. Visi šie komponenti ir nepieciešami un patiesībā tas nosaka pietiekamību, nevis tikai konkrētās stratēģijas militārais elements.
Man raizes dara tas, ka pēc "Islāma valsts" sakāves joprojām sabiedrībā būs neapmierināti, atsvešināti elementi, kas var pavērt ceļu "Islāma valsts" jaunas versijas tapšanai. Atcerēsimies, ka tas, kas tika panākts "Uzplūdu" laikā, tas, ka dramatiski par 80-85% saruka vardarbība, tika uzturēts un pilnveidots trīs vai trīsarpus gadu laikā pēc "Uzplūdiem", un tas bija tikai pēc tam, kad Irākas līderis premjerministrs [Nuri al] Maliki īstenoja lielā mērā sektantiskus soļus, kad tika izjaukts viss, kam mēs bijām ziedojuši ļoti daudz, lai to sasniegtu.
Vai mums nevajadzētu kontekstuāli pret Krieviju un zināmā mērā pret Ķīnu izturēties kā pret nemiernieku atbalstītājiem? Tās cenšas vājināt un sagraut pastāvošos noteikumus un radīt paši savu ietekmes sfēru?
Es uzskatu, ka tā dēvētā noteikumos balstītā starptautiskā kārtība ir pakļauta lielai spriedzei un sasprindzinājumam kopš Aukstā kara beigām. Mana pārliecība ir, ka pēc Otrā pasaules kara izveidotās starptautiskās organizācijas un finanšu institūcijas, kā arī normas un principi, kas kopš tā laika pamatā ir vadījušas attiecības starp valstīm, ir noturējuši pasauli samērā labā vietā. Noteikumos balstīta starptautiskā kārtība ir, es uzskatu, tā vērta, lai to saglabātu, uzturētu un aizsargātu no tiem, kas gribētu to graut un kas, iespējams, gribētu mainīt noteikumus vai neievērot noteikumus.
Mēs redzam ļoti skaidri, ko it visur pasaulē dara dažādas valstis, ka tā dēvētās revizionistu varas nav apmierinātas ar "status quo" un gribētu to kaut kādā veidā mainīt. Dažos gadījumos tām ir leģitīmi iemesli. Piemēram, Ķīnas vēlme, lai tās balsošanas tiesības SVF atspoguļo tās ekonomiskās izaugsmes dinamiku. Citos gadījumos mēs tiešām redzam, ka Krievija vai Irāna cenšas sevi attiecīgajos reģionos pieteikt agresīvi.
Kā jūs saredzat kara rakstura attīstību, paturot prātā plašākās tendences, kādas mēs redzam operāciju vidē - lielpilsētas, varas beigas, kā teiktu Moisess Naims -, bet arī XIX gadsimta domāšanas veida par lielvaru politiku un konkurenci atdzimšanu?
Es uzskatu, ka līdzās tiem, kurus jūs tikko minējāt, ir vēl viens svarīgs faktors, un tā ir iespēja, ka vairums karu nākotnē tiks izcīnīti apvidos, kur ir daudz nevainīgu mierīgo iedzīvotāju, ļoti iespējams, urbānā vidē. Ir ļoti mazticams, ka mēs pieredzēsim operācijas "Desert Storm" ("Tuksneša vētra") atkārtošanos, kas lielā mērā bija tanku karš tuksneša vidū, ar pavisam nedaudziem civilistiem kaujaslaukā, ideāla situācija ASV armijai.
Cita dimensija, kas šobrīd parādās un ir ļoti svarīga, ir jauna kaujas lauka - kibertelpas - parādīšanās. Tie ir centieni vājināt vai varbūt pilnībā sakaut pretinieka spēkus ar aktivitātēm kibertelpā vai elektromagnētiskajā spektrā. Mums vienmēr ir bijis kaut kas no tā, bet šis jaunais laikmets paver visa veida iespējas un rada jaunus izaicinājumus.
Fakts ir tāds, ka ASV ir ne tikai, iespējams, ar vislielākajām jaudām šajā jaunajā arēnā, bet arī viegli ievainojamas ASV sabiedrības lielās satīklotības un "Lietu interneta" nostiprināšanās dēļ. Mēs jau pagātnē esam redzējuši daudzus elementus, kas sevi ir spēcīgi pieteikuši - reliģisko ekstrēmismu, nemiernieku kustības, partizānu aktivitātes un teroraktus -, bet papildu elements, kas tikai vēl nāks, ir robotu nozīmes pieaugums militārajā jomā, kur kādā brīdī būs iespējams runāt par robotiem asistentiem. Mums jau šobrīd ir sistēmas, kas darbojas bez cilvēka klātbūtnes, un mums būs arvien vairāk autonomu sistēmu, kas darbosies bez cilvēka klātbūtnes. Visu šo lietu rašanās paver dažnedažādas jaunas iespējas, nonākot pat līdz situācijai, kurā mēs varam iztēloties daļēji autonomas sistēmas cīnoties ar pretinieka daļēji autonomām sistēmām.
Līdzās visam tam es uzskatu, ka galu galā karš joprojām būs cilvēku pasākums. Vēl vairāk - kara iemesli arī turpmāk radīsies cilvēcē, nevis tehnoloģiskā progresa dēļ.
Ko jūs domājat par ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas jaunāko pieeju Afganistānas-Pakistānas reģionam? Kā jūs raugāties uz uzvaras izcīnīšanu Afganistānā? Vai Pakistāna un tās uzvedības maiņa attiecībā uz patvēruma nodrošināšanu talibiem tiešām ir gravitācijas centrs šajā cīņā?
Es stingti atbalstu administrācijas lēmumu sniegt papildu resursus centieniem Afganistānā un nodrošināt, ka komandierim ir nepieciešamās pilnvaras, lai vērstu mūsu precīzos uzlidojums pret nemierniekiem, kas mēģina sakaut Afganistānas valdības spēkus. Uzvaras izcīnīšana Afganistānā nozīmē panākt, ka "Al Qaeda" un "Islāma valsts", un citas transnacionālās ekstrēmistu organizācijas nevar Afganistānā izveidot sev tādu patvēruma vietu, kāda "Al Qaeda" bija tad, kad tā tur izplānoja 2001. gada 11. septembra uzbrukumus un tur notika uzbrucēju sākotnējā sagatavošana. Tas, protams, varētu nozīmēt, ka mums zināmā mērā būs ievērojamu laiku jāpaliek iesaistītiem Afganistānā. Bet, ja maksa par ilgstošām saistībām ir izturama, tad tas ir attaisnoti, es uzskatu.
Visbeidzot, Pakistāna pavisam noteikti ir ļoti svarīga šajās norisēs. Un es ceru, ka patvēruma vietas Pakistānā afgāņu talibiem, Hakani tīklam un citiem ekstrēmistu un nemiernieku grupējumiem tiks likvidētas.
