Laiks drosmei šaubu laikmetā: Jāpamato Gruzijas un Ukrainas dalība NATO
- By Guntars Grinums
Vai NATO nav pienācis īstais laiks Varšavas samitā uzaicināt savās rindās Gruziju un Ukrainu?
Dimitris Triantapulu
Manu prātu pēdējā laikā daudz nodarbina kāds jautājums. Runa ir par to, vai šobrīd ir pareizais brīdis NATO samitā Velsā 2016. gada 8. un 9. jūlijā uzaicināt Gruziju un Ukrainu iestāties aliansē. Šo jautājumu vai, labāk teikt, instinktīvo ticību tālāk stiprinājusi Krievijas spēka demonstrācija Sīrijā tās ilggadīgajos centienos tikt atzītai par globālu spēku, ko respektē un ar kuru konsultējas par visu, kas notiek uz šīs planētas, veltīgos mēģinājumos izdzēst atmiņas par tās veikto Krimas aneksiju un klātbūtni Donbasa kaujas laukā. Galu galā šķiet, ka Bosnijas un Kosovas dienas, kad Rietumi rīkojās un noteica nosacījumus mieram Balkānos pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ir nomainījušas nervozas šaubas par to, kā tikt galā ar arvien agresīvāku, kareivīgāku un nestabilāku Krievijas Federāciju, kas pirmo reizi parādīja savus zobus īsajā piecu dienu karā ar Gruziju un kopš tā laika ar Krimas aneksiju likusi noprast, ka tās rīcība ir leģitīma saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
Prezidenta Putina uzruna 2014. gada 18. martā, attaisnojot Krimas aneksiju saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ir meistardarbs, kā pieņemt un pielāgot normas, kas viņam un viņa valdībai šķiet svešas. Viņš sacīja:
"Mūsu Rietumu partneri Amerikas Savienoto Valstu vadībā dod priekšroku nevadīties pēc starptautiskajām tiesībām savā praktiskajā politikā, bet pēc ieroču likumiem. Viņi savās privilēģijās un īpašā statusa sajūtā sākuši ticēt, ka var izlemt pasaules likteni, ka tikai viņiem var būt taisnība. Viņi rīkojas, kā vēlas: šur un tur viņi izmanto spēku pret suverēnām valstīm, veido koalīcijas, balstoties uz principu - "Ja neesat ar mums, esat pret mums". Lai liktu šai agresijai izskatīties leģitīmai, viņi izspiež vajadzīgās rezolūcijas no starptautiskajām organizācijām un, ja kādu iemeslu dēļ tas neizdodas, vienkārši ignorē ANO Drošības padomi un ANO kopumā."
Putina Krievija nav sēdējusi klēpī saliktām rokām savos mēģinājumos izveidot Eirāzijas alternatīvu Eirāzijas savienības formā, balstoties eiraziānisma ideoloģijā, kas saskaņā ar Deividu Leinu ietver ideju kopumu, kas balstās cariskās Krievijas un Padomju Savienības vēsturē, institūcijās un vērtībās un ietver "vērtības, ko radījusi krieviski runājošo kopīgā vēsturiskā pieredze, pareizticīgo baznīcas konservatīvās reliģiskās mācības, valsts kolektīvā loma, ko leģitimējis spēcīgs līderis, un institūciju atbildība "kalpot tautai"."[1] Tas viss ir reakcija vai pretestība Rietumiem, "citiem", ko reprezentē neoliberālisms un globalizācija.
Kāpēc viss iepriekšminētais ir svarīgs? Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka, lai eiraziānisms būtu noderīgs, nepieciešams spēks, lai kontrolētu kaimiņus un starptautisko sabiedrību. Galu galā 2011. gadā toreizējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs atzina, ka "NATO tagad jau būtu paplašinājusies uz bijušajām padomju republikām, ja Krievija 2008. gadā nebūtu iebrukusi Gruzijā, lai aizstāvētu separātistu reģionu".
Lai gan Gruzijā un Ukrainas teritorijā vērojama Krievijas klātbūtne, abās valstīs ir ļoti liels atbalsts idejai par pievienošanos aliansei. Attieksmes maiņa Ukrainā bijusi ievērojama. Ja 2009. gadā dalību NATO atbalstīja tikai 21% ukraiņu un aptuveni 60% bija pret, tad Demokrātisko iniciatīvu fonda 2015. gada jūlijā veiktā aptauja liecina, ka hipotētiskā referendumā 64% atbalstītu iestāšanos NATO.[2] Gruzijā atbalsts dalībai NATO ir pat vēl lielāks. Starptautiskā Republikāņu institūta 2015. gada februārī veiktā aptauja liecina par 78% atbalstu.[3]
Tas viss notiek laikā, kad skatījums uz Krieviju un Putinu pasaulē nav diez cik labs. Saskaņā ar "Pew Research Center" 2015. gada augustā veikto aptauju "vidēji tikai 24% cilvēku aplūkotajās valstīs tic, ka Putins rīkojas pareizi pasaules lietās". [4]
Tomēr Krievijas un starptautiskās sabiedrības darbību kombinācija, kā arī dažādi apstākļi, ir stiprinājuši Krievijas globālo stāvokli. Jautājums ir par to, vai tam jānotiek uz Gruzijas un Ukrainas rēķina, atstājot tās ārpus Rietumu drošības sistēmas, kam tās vēlas pievienoties. Krievijai piedaloties kā konstruktīvam lielam spēkam, jūlijā nodrošinot vienošanos starp Irānu un P3+3 un piedaloties Minskas sarunās par Ukrainu, tai izdevies fundamentāli mainīt savu starptautiski atstumtās valsts tēlu, piespiežot pārējo starptautisko sabiedrību ieņemt stingrāku lomu Sīrijā un stiprinot ideju, ka "Islāma valsts" var tikt sakauta tikai tad, ja Bašara al Asada režīms paliek pie varas. Arī Parīzes uzbrukumi noveduši pie "ģeopolitiskas pārbīdes" Rietumos, padarot Krieviju par priviliģētu partneri cīņā pret starptautisko terorismu.
Ko tas nozīmē Ukrainas un Gruzijas liktenim? Tās riskē tikt "upurētas" par labu situācijai, kur vienotas frontes pret terorisma dēļ Varšavas samitā, visticamāk, dominēs kolektīvā aizsardzība, nevis tālāka paplašināšanās. Lēmums uzaicināt pievienoties tikai Melnkalni, lai gan pamatots un nāk par labu Dienvidaustrumeiropas stabilitātei un drošībai, ir tikai tukši vārdi, kas apliecina, ka NATO paplašināšanās vienmēr ir alianses dienaskārtībā. Tas arī liecina, ka paplašināšanās ne tuvu nav galvenā prioritāte. Tas ir arī signāls, ka tādas valstis kā Gruzija, frontes līnijas valsts, kas samaksājusi cenu par savu prorietumniecisko izvēli, valsts, kas izpildījusi visas savas saistības saskaņā ar Rīcības plānu dalībai NATO un izpildījusi savu individuālo Rīcības plānu dalībai NATO, maksās par savas ģeogrāfijas radīto slogu un nekad nespēs pilnībā izbēgt no Krievijas tvēriena.[5] Tas pats attiecas uz mazāk izcilo skolnieci, taču tādu, kurā veidojas politiska vienprātība par iestāšanos NATO, - Ukrainu.
Rietumu taktiskā izvēle nomierināt Krieviju ir ņēmusi virsroku pār stratēģisko izvēli paplašināties un izveidot bastionu pret patiešām lielo iespējamību, ka kareivīgais Putina režīms galu galā zaudēs spēku vājā valstī, kas izmantos visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai saglabātu varu. Vai Gruzijas un Ukrainas atstāšana plēsoņai ir tā vērta? Pat ja Putina Krievija šodien kļuvusi par nepieciešamu un konstruktīvu spēlētāju uz starptautiskās skatuves, tā rīkojas tā, jo uzskata to par svarīgu savām nacionālajām interesēm. Kāpēc rezultātā jācieš alianses paplašināšanās stratēģijai? Patiesībā šis varētu būt pareizais laiks paplašināties, jo Rietumu interesēs ir stiprināt tās normatīvi liberāli demokrātisko telpu. Galu galā kaitējums Gruzijas un Ukrainas suverenitātei jau ir nodarīts. Krievija nevar atļauties izaicināt tās vēl tālāk, lai neriskētu ar nacionālo pašnāvību, jo "ieroču likumu", kuros Putins vaino Rietumus, slogs kristu uz viņu un viņa režīmu.
*Asoc. prof. Dimitris Triantapulu vada Stambulā bāzētās Kadira Hasa Universitātes Starptautisko attiecību departamentu un ieņem direktora amatu Starptautisko un Eiropas studiju centrā (CIES).
[1] David Lane, "Introduction", in David Lane and Vsevolod Samokhvalov (eds.), The Eurasian Project and Europe - Regional Discontinuities and Geopolitics, (Palgrave Macmillan: New York, 2015), pp. 6-7.
[2] Ievgen Vorobiov, "Surprise! Ukraine Loves NATO", Foreign Policy, 13 August 2015.
[3] International Republican Institute, "IRI Georgia Poll: Georgians are Less Optimistic, Continue to Desire Deeper Ties with the West, Wary of Perceived Russian Threat, Concerned Regarding Economy", 31 March 2015.
[4] Bruce Stokes, "Russia, Putin Held in Low Regard around the World - Russia’s Image Trails U.S. across All Regions",Pew Research Center, 5 August 2015.
[5] For more on Georgia’s NATO standing, see Tatia Dolidze, "NATO Credibility Crisis and Post-Crimea Enlargement: Cases of Georgia and Montenegro", Beyond the EU, 26 November 2015.
