Krievija pret Rietumiem īsteno ģeopolitiskā partizānu kara paveidu
- By defencematters
Ko vēlas Krievija? Kā saprast Krievijas kampaņu pret Rietumiem?
Oktaviāns Manea
Marks Galeoti ar "Skype" starpniecību piedalījās domnīcas "Experts for Security and Global Affairs Association" (ESGA) rīkotajā diskusijā Bukarestē. Pasākums tika organizēts ESGA jaunā projekta "Dialogi ar Krieviju jaunajai ekspertu paaudzei" ietvaros. Savos komentāros un jautājumu un atbilžu sesijā Galeoti runāja par raksturīgajām iezīmēm, kas piemīt Krievijas kampaņai pret Rietumiem, šīs kampaņas mērķiem un mācībām, ko varam gūt no tās.
Marks Galeoti ir vadošais pētnieks Starptautisko attiecību institūtā Prāgā un vada institūta Eiropas drošības centru.
Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam armija ir piespiešanas diplomātijas un reģionālās terorizēšanas instruments: “Krievijai nevajag tradicionālos bruņotos spēkus, lai tā varētu cīnīties ar NATO vai Ķīnu. Šāds karš ļoti ātri pieņems apokaliptiskus mērogus. No otras puses, Krievijas militārais spēks ticis izmantots, lai radītu spiedienu, un dažos gadījumos, lai iebruktu kaimiņvalstīs, ko Krievija uzskata par savu ietekmes sfēru. Spēja izmantot bruņotos spēkus, lai terorizētu kaimiņus, ir spēcīga, bet mazinās. Viņš izmanto bruņotos spēkus kā piespiešanas diplomātijas instrumentu.”
Putins vēlas samulsināt Eiropu un Rietumus, lai iegūtu rīcības brīvību savās tuvējās ārzemēs: “Putina mērķi Eiropā ir politiski. Viņš vēlas samulsināt, sašķelt un demoralizēt mūs, lai mēs neradām nekādus šķēršļus tam, ko viņš vēlas darīt Krievijā un teritorijā, ko uzskata par Krievijas ietekmes sfēru: agrākajās padomu valstīs, izņemot Baltijas valstis. Šīs ir viņa ambīciju patiesās robežas: politiskā un ekonomiskā kontrole pār šīm valstīm. Viņš nevēlas jaunu Padomju Savienību vai jaunu carisko impēriju. Šajā kontekstā es domāju, ka sacenšoties ar NATO valstīm, Krievija saprot, ka būtībā NATO nav iespējams militāri izaicināt. Tādēļ viņi pievēršas šīm nekinētiskajām politiskajām metodēm (apvērsumiem, dezinformācijai), bet tas netiek darīts, lai gatavotos militārai darbībai.”
Saduroties ar Rietumiem, Krievija praktizē ģeopolitiskā partizānu kara veidu: “Tā ir sapratusi, ka sacenšas ar Rietumiem, kas ir daudz spēcīgāki vairumā rādītāju, tādēļ tā nevar izaicināt Rietumus tur, kur Rietumi ir spēcīgāki, tāpēc meklē Rietumu vājās vietas. Rietumu vājā vieta ir tieši tas, ka mēs esam virkne uz likuma varu balstītu demokrātiju. Būtībā tas, ko Krievija dara, ir ģeopolitiskais partizānu karš. Krievi ļoti reti spēj radīt problēmas Rietumos. Tā vietā viņi pārspīlē problēmas, kas ir plaši izplatītas visos Rietumos: leģitimitātes krīze, augošā popularitāte populistu līderiem, kuru galvenais uzsvars ir uz to, ka viņi nav tādi, kā citi politiķi. Krievi izmanto jebkurus līdzekļus, kas ir to rīcībā.”
Putins veido kaut kāda veida “mobilizācijas stāvokli”: nav tāda Krievijas sabiedrības aspekta, ko valsts nevar izmantot savā labā. Kopumā tā ir kampaņa, kas netiek izteikti koordinēta no centra. Krievija lielā mērā darbojas, balstoties uz individuālo politisko uzņēmējdarbību. Cilvēki dara lietas, kas, viņuprāt, varētu patikt Kremlim. Rietumos mēs redzam daudz dažādus spēlētājus, sākot no izlūkdienestu darbiniekiem un beidzot ar uzņēmējiem, kas nāk klajā ar iniciatīvām cerībā, ka tās būs veiksmīgas plašākā Kremļa dienaskārtībā. Vājie punkti, kas ir katrai valstij, ir ļoti specifiski konkrētajai valstij. Dažās valstīs tas ir augstais korupcijas līmenis, un tas mani uztrauc Čehijas Republikā. Tur ir nozīmīga korupcijas problēma, par ko cilvēki nerunā pietiekami daudz. Tieši tas dod Krievijai zināmas ietekmes sviras.”
Viens no galvenajiem Krievijas mērķiem, kam ir plaša ietekme uz Eiropas drošību, ir Jaltas sarunu atkārtošana 21. gadsimtā: “Putins vēlas darījumu, Jaltas sarunu atkārtošanu. Viņš vēlas skaidras līnijas, ka šī ir Krievijas teritorija un ietekmes sfēra. Ja viņš to panāktu, es pieļauju, viņš būtu gatavs apturēt lielu daļu no savām destruktīvajām darbībām.”
Mācību stundas Rumānijai: “Rumānijai jādara trīs lietas. Pirmkārt, jāstiprina sava aizsardzība pret iekšējām manipulācijām, kas nozīmē būt labāk informētai, kur Krievijas nauda ieplūst investīcijās, un tiešākā veidā cīnīties ar korupciju, kas pavairo jebkuras ārvalstu manipulācijas spēku. Tātad būtībā jāstiprina sava nekinētiskā aizsardzība. Otrkārt, Rumānijai jāveido labākas attiecības ar citām Dienvidaustrumeiropas un Centrāleiropas valstīm. Solidaritāte būs absolūti izšķiroša. Mēs neredzam vienas valsts solidaritāti otrai nemilitāra spiediena gadījumā. Ja Eiropa, kā veselums, nespēs nodrošināt solidaritāti, mums patiesībā vajadzētu sākt meklēt grupas un blokus, kas to sniedz. Treškārt, Rumānijai būtu jāpārliecinās, ka tā iestājas par nepārtrauktu vienotību Eiropā un Rietumu valstīs NATO un Eiropas Savienības ietvaros. Diskusijas par NATO un ES nākotni nedrīkstētu nekādā veidā apdraudēt Rietumu vienotību pret Krieviju.”
