Krievija ir ceļā uz virsvaras nodibināšanu Melnajā jūrā
- By defencematters
NATO nespēj darīt neko, lai padarītu par nebijušu Krievijas sasniegto, un var tikai pieskaņoties Krievijas spējām un censties mazināt plaisu, kas ietekmes ziņā pastāv Melnās jūras reģionā.
Oktaviāns Manea
Kā Krievijas ekonomiskā lejupslīde ietekmēs Krievijas armijas modernizāciju, un kāpēc Vācija nav gatava kļūt par militāru intervencijas spēku? Projekta "Olympia Summer Academy" pasākumā ar "Defence Matters" par šiem jautājumiem sarunājās Sofijā bāzētā Eiropas politikas institūta direktors Dimitars Bačevs.
Vai "Brexit" ietekmēs Eiropas kārtību? Daudzi eksperti norāda, ka šis process ietekmēs gan NATO, gan Eiropas Savienību (ES), jo rezultātā Lielbritānijas izmēri var sarukt. No otras puses, mums ir arī optimisti, kas tajā saskata labumu NATO.
Es cenšos būt reālistisks. Nedomāju, ka optimistu versija materializēsies. Galu galā NATO spēks atkarīgs ne tikai no tā, vai Lielbritānija un citi sabiedrotie pildīs savas saistības atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP, bet arī no attiecībām ar ASV, no tā, cik daudz Vašingtona vēl būs ieinteresēta investēt Eiropas lietās. Atbilde jāmeklē Vašingtonā, kā tas bijis vienmēr. Mēs esam tālu no punkta, kurā Eiropas sabiedrotajiem patiešām būtu autonomas lēmumu pieņemšanas spējas un gatavība kaut ko darīt lietas labā. Skaidrs arī, ka CSDP (ES Kopīgā drošības un aizsardzības politika) nekur neved, jo tā ir spēkā jau vairākus gadus. Tajā trūkst militārā komponenta, un neizskatās, ka drīzumā tas parādīsies.
ES noteikti vēlas lielāku stratēģisko autonomiju. "Brexit" var palīdzēt virzīt šo tendenci. Dzirdamas runas par Eiropas armiju. Vai tā ir tikai retorika, politiskā poza vai jauna integrācijas cikla sākums, kas aptvers arī militāro jomu?
Manuprāt, ES augstās ārlietu pārstāves Federikas Mogerīni globālās stratēģijas kodols ir uzsvars uz elastīgumu. Runa ir par izdzīvošanu un jau esošā nostiprināšanu. Savā ziņā tas ir dabiski, jo ES piedzīvo grūtus laikus. Tā vietā, lai veidotu savu apkārtni, apkārtne ietekmē ES, un ES kļūst par apkārtnes netiešajiem zaudējumiem. Es nedomāju, ka gaidāmas kādas lielas izmaiņas, bet ambīcijas ir.
Bijusī Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere mēdza teikt, ka, sākot ar 1870.gadu, Eiropas lielā problēma bijusi Vācija - tas, kā tikt galā un savaldīt Vāciju. Vai pašreizējais konteksts, kurā Eiropā dominē Berlīne, īpaši pēc "Brexit", veicina Vācijas varas problēmas atdzimšanu Eiropā?
Jā, bet tas saistās arī ar "Brexit" jautājumu. Bez Lielbritānijas Francija ir vienīgais spēks, kas stāv pretī Vācijai, un Francija nonākusi nosacītā lejupslīdē, sevišķi runājot par ekonomiku, ja salīdzina ar Vāciju. Ir pāragri secināt, ka Vācija veiks pagriezienu par 180 grādiem un kļūs draudzīga ar Krieviju. Problēma ar Vāciju ir tāda, ka tai tiek pārmesta valdonīga hegemonija, bet dažreiz ir gluži otrādi. Dažreiz Vācija nav gatava solīt vairāk, nekā spēj izdarīt. Tas ir labi redzams eirokrīzē, kur tā patiesībā gādā par savām ļoti šaurām interesēm. Vācija šajā gadījumā nesubsidē un netērē resursus, lai radītu politisko savienību Vācijas vadībā, ko varētu sagaidīt no hegemona, - īstermiņa upurus ilgtermiņa stratēģisko ieguvumu vārdā. Tā nav Vācijas spēle. Runājot vēl par aizsardzību, Vācija vēsturisku iemeslu dēļ nav gatava kļūt par militāru intervencijas spēku. Vācija neiesaistās lielos stratēģiskos jautājumos, kas attiecas uz ES, un pārredzamā nākotnē, visticamāk, neiesaistīsies.
Vai, jūsuprāt, NATO Varšavas samitā pieņemtie lēmumi ir pietiekami, runājot par nodrošinājumu un draudu atvairīšanas pasākumiem? Man šķiet, ka austrumu flangā radusies jauna šķelšanās starp ziemeļu/Baltijas daļu un dienvidu/Melnās jūras daļu.
Vairums soļu, kas tika sperti Varšavas samitā, attiecās uz Baltijas valstīm un ziemeļu flangu, bet tas nenozīmē, ka Melnā jūra būtu ignorēta, jo galu galā Rumānijā atrodas multinacionāla brigāde un NATO austrumu flanga garantiju politika ir visaptveroša. Tas, kā trūkst, ir flotes komponents, bet nevajadzētu steigties izdarīt secinājumu, ka NATO Baltijas jūrā dara daudz vairāk nekā Melnās jūras reģionā. Vismaz vērojama tendence pastiprināt NATO klātbūtni reģionā, kas galu galā ir neizbēgami, ņemot vērā jauno spēku dinamikas līdzsvaru reģionā pēc Krimas. Tas, kas tagad likts uz spēles, ir organizācijas formāts. Bet, ja man būtu jāslēdz derības, es liktu uz to, ka tendence ir palielināt eiroatlantisko klātbūtni Melnajā jūrā. Turcijas domāšana drošības jautājumos piedzīvojusi vairākas nozīmīgas pārmaiņas. Tas sakāms pat pēc attiecību uzlabošanas ar Krieviju. Turcija ilgi ticēja, ka var Melnajā jūrā noslēgt divpusēju vienošanos ar Krieviju un sadalīt varu, pārvēršot Melno jūru duopolā, kas vairs nedarbojas. Ir daudz iespēju, izņemot pastāvīgu klātbūtni, un mēs varam atrast kādus pagaidu risinājumus.
Jūs esat sarakstījis grāmatu par Krievijas ārpolitiku pēc Aukstā kara. Kādi ir jūsu secinājumi? Vai Krievija patiešām ir revizioniste, kas darbojas pret "status quo"? Kā mums vajadzētu izprast Krieviju Putina vadībā?
Manā grāmatā aplūkota Krievijas klātbūtne Dienvidaustrumeiropā, tostarp pēckomunistiskajos Balkānos, Turcijā, Grieķijā un Kiprā. Maskavas politika pašos pamatos ir oportūnistiska. Tā vietā, lai mestu tiešu izaicinājumu Rietumiem, tā izmanto caurumus un vājos punktus reģionā. Taču tāpat arī vietējās valdības un elites ir izmantojušas attiecības ar Krieviju, lai virzītu savas intereses starptautiski un iekšpolitikā.
Vai mēs varam gaidīt no Krievijas puses lielāku aktivitāti Melnajā jūrā, kamēr NATO nebūs spējīga nostiprināt savu klātbūtni reģionā?
Krievija ir apņēmusies palielināt savu klātbūtni Melnajā jūrā dažādiem līdzekļiem: izmantojot jaunus kuģus, izvietojot jaunas ieroču sistēmas Krimā. Tas, kā Krievijai trūkst, ir amfībijas. Šajā kontekstā skatāms arī jautājums par "Mistral" klases desantkuģiem. Ja Krievija nokļūtu nākamajā līmenī, tā būtu daudz labākās pozīcijās, lai izdarītu spiedienu uz tādām valstīm kā Gruzija. NATO nespēj darīt neko, lai padarītu par nebijušu Krievijas sasniegto, un var tikai pieskaņoties Krievijas spējām un censties mazināt plaisu. Runa ir par panākšanu. Kādā brīdī Krievija saskarsies ar budžeta un ekonomiskajiem ierobežojumiem. Izmaksas ir lielas, jo runa nav tikai par Melno jūru, bet arī Ukrainas robežu, un tai jāpanāk NATO arī ziemeļos, kur tai jāsaglabā kritiskais skaits karavīru. Un neaizmirsīsim arī Tālos Austrumus. Kādā brīdī Krievijas armijas modernizācija saskarsies ar faktu, ka Krievija atrodas recesijā, un realitāti, kurā resursi kļūst arvien trūcīgāki. NATO spēka pieaugums palielinās spiedienu uz Krieviju, kamēr arī tās militārās operācijas Sīrijā var kļūt par lieku slogu.
Tādā gadījumā, vai Krievijas militārās klātbūtnes pieaugums Krimā (sevišķi tur izvērstie A2/AD pasākumi (A2/AD - pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu)) ietekmē drošības dinamiku Melnās jūras reģionālajā ekosistēmā? Kā piejūras valstīm un NATO vajadzētu reaģēt?
Tiek pārtraukts līdzšinējais spēka duopols starp Krieviju un Turciju. Maskava ir ceļā uz virsvaras nodibināšanu pār Melno jūru un palielina savas spējas demonstrēt jūras spēkus Vidusjūras austrumos. Lai kompensētu līdzsvara trūkumu, citām piejūras valstīm ir vairāk jāpaļaujas uz NATO. To labi saprot gan Ankarā, gan Sofijā.
Kā jūs interpretējat pašreizējos notikumus Turcijā? Kas notiek ar Turciju pēc dumpja? Aplūkojot stilu un mērķus, izskatās, ka prezidenta Redžepa Tajipa Erdoana režīms ir tuvāks Krievijai nekā Rietumiem un NATO. Kā Krievijas un Turcijas jaunā tuvināšanās maina/ietekmē Melnās jūras reģionu vai NATO politiku reģionā?
Erdoans izmantojis šos notikumus, lai pastiprinātu savu varu. Tuvināšanās Krievijai nav beznosacījuma. Turcija neveiks pagriezienu par 180 grādiem savās saistībās ar NATO, piemēram, Melnajā jūrā vai pretraķešu aizsardzības kontekstā. Taču tās uzmanības centrā vēl arvien ir Sīrija, kur tās intereses ir pretrunā ar Krievijas interesēm.
Vai Balkāni ir Krievijas nākamais mērķis, vismaz runājot par hibrīda iebrukumu, izmantojot tā dēvētās maigās varas ietekmes tīklus un mēģinot izmantot ES uzmanības deficītu?
Es saskatu daudz maigās varas operāciju, maigās varas izvēršanu plašā diapazonā. Taču es nesaskatu tik nozīmīgu ekonomisko klātbūtni, kā cilvēki varētu domāt. Tas nav bijis nekāds liels ekonomisks projekts. Bija daudz uzpūstu gaidu par to, ko Krievija spēj, un maz kas no tā ir piepildījies. Ja aplūko precīzus datus, redzams, ka ES ir dominējošais ekonomisko investīciju partneris, sevišķi Rietumbalkānos un visā reģionā. Raugoties no šīs perspektīvas, Krievija nestāv līdzi ES. Tai ir vairākas priekšrocības un maigā vara, jo sabiedrībā lielas grupas ir atvērtas vēstījumiem, kas nāk no Kremļa, un glabā zināmu aizvainojumu pret Rietumiem vēl no deviņdesmitajiem gadiem. Krievija ir savā ziņā populāra un izmantos šo pozitīvo attieksmi, kas tai ir Serbijā vai Bosnijas autonomajā Serbu Republikā. Tā arī mēģinās izmantot sabiedrībā jūtamo aizvainojumu pret ASV un NATO un likt to lietā savas ārpolitikas virzīšanai.
Vairāki novērotāji runā par faktu, ka Balkāni atrodas ļoti nestabilā stāvoklī un reģionā pastāv jaunas etniskās vardarbības briesmas laikā, kad ES jātiek galā ar daudzām krīzēm.
Manuprāt, Balkānos problēma ir nevis spriedzes saasināšanās, bet pretējais: stagnācija daudzos līmeņos, sevišķi ekonomikā. Ir kritiskās jomas, kurās situācija pasliktinās, piemēram, neatkarīgie mediji. Tur redzams straujš pagrimums. Ir dažas progresa pazīmes, piemēram, Serbijā un Melnkalnē, kur pieaug tiesu neatkarība. Taču politiskās konkurences kvalitāte pasliktinās. Labākajā gadījumā vērojama stagnācija, sliktākajā ir atkrišana atpakaļ. Labākais piemērs ir Maķedonija, kura pārtapa hibrīda režīmā, kas raksturo reģiona tendenci: demokratizācijas mazināšanos.
Bulgārija Varšavas samitā nemaz neuzvedās kā konstruktīvs reģionālais spēlētājs. Vismaz, raugoties no Bukarestes perspektīvas, tā iedragāja ideju par paplašinātu NATO klātbūtni Melnajā jūrā. Tā ir viena epizode vai ilgtermiņa tendence?
Bulgārijas spēkos nav mazināt NATO ietekmi. Tā sekos politikai, kas ir Bulgārijas interesēs. Un Bulgārijas interesēs ir spēcīga NATO aizsardzība. Jautājums ir tikai, kā to visu iesaiņot, lai izvairītos no konflikta ar Krieviju, un neizraisītu sabiedrības dusmas mājās. Kopumā politikas būtība nav daudz mainījusies, bet mainījies ir veids, kā to pasniedz un formulē sabiedrības viedoklim. Ja man būtu jāslēdz derības, es teiktu, ka Bulgārija atbalstītu pakāpeniskus centienus radīt jūras drošību Melnajā jūrā ar NATO starpniecību.
Vai nostāšanās stiprākā pusē ir toksiska NATO vienotībai un solidaritātei? Mēs nesen esam konstatējuši šādu tendenci Bulgārijā un tagad Turcijā.
Ne obligāti. Gan Turcija, gan Bulgārija nodrošinās pret zaudējumiem, bet galu galā paļaujas uz NATO spējām atvairīt draudus.
----
Dimitars Bačevs vada Sofijā bāzēto Eiropas politikas institūtu un ir Hārvarda Universitātes Eiropas studiju centra viespētnieks. Iepriekš viņš vadīja Eiropas Ārlietu padomes (European Council on Foreign Relations, ECFR) biroju Sofijā. Bačeva profesionālo interešu lokā ir modernās Turcijas un Balkānu vēsture un politika, ES ārlietas un Krievijas ārpolitika.
