Kā Krievija un Ķīna ar asimetriskiem līdzekļiem izaicina status quo?
- By defencematters
21. gadsimtā revizionistiski noskaņotas valstis enerģiski sacentīsies savā starpā un izmantos daudz dažādas stratēģijas un taktikas, lai sasniegtu savus mērķus, bet, visticamāk, centīsies izvairīties no visaptveroša kara.
Oktaviāns Manea
Grāmatā, kas publicēta iepriekš šogad, Tomass J. Raits brīdina, ka mēs ieejam „garā lielākas sacensības periodā” starp lielvarām, no kurām revizionistiski noskaņotās ir gatavas izmantot visus pasākumus, izņemot vispārēju karu [..], ar mērķi izveidot ietekmes sfēru savās „tuvējās ārzemēs”. Lai gan Rietumiem nav viegli atzīt šo problēmu, „šādām darbībām ir šķietami ierobežota stratēģiska nozīme, līdz, kopā ņemot, tās iegūst daudz lielāku vērtību, sniedzot lielus reģionālus ieguvumus, kas vienkārši izjauc status quo”. Tomass J. Raits ir Vašingtonas domnīcas “Brookings Institution'' projekta “Project on International Order and Strategy” loceklis.
Kādēļ Jūs domājat, ka jēdziens „visi pasākumi, izņemot karu” ietver mūsdienu sacensību būtību?
Grāmatas nosaukumu iedvesmoja slavena lekcija, ko pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados nolasīja Džordžs Kenans, kā arī prezidenta Rūzvelta stratēģija pret Vāciju pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās. Tas, ko es patiesībā domāju, ir tas, ka mēs ieejam lielvalstu atjaunotas ģeopolitiskās sacensības periodā. Tās nevēlas cīnīties viena ar otru vispārējā karā. Es nedomāju, ka Ķīnai būtu kāda interese iesaistīties karā par hegemoniju ar Savienotajām Valstīm. Bet tās enerģiski sacentīsies līdz šai robežai, un tās izmantos daudz stratēģiju un taktiku, visus pasākumus, izņemot karu, lai sasniegtu savus stratēģiskos mērķus. Tāpēc, visticamāk, redzēsim ekonomisku un slēptu karadarbību un karu kibertelpā, spēka diplomātiju un visāda veida citus pasākumus. Tas, protams, nenozīmē, ka vispārējs karš neizcelsies. Kad Franklins Delano Rūzvelts piekopa šādu stratēģiju, vispārējs karš izcēlās, bet tas nozīmē, ka šo valstu nolūks, visticamāk, ir izmantot visus šos citus līdzekļus. Mēs raugāmies uz garu lielākas sacensības periodu starp lielajām valstīm.
Kā Jūs novērtējat kinētiskās/smagās spēka spēles mūsdienu revizionisma centienos?
Smagais spēks paliek būtisks elements. Bet galvenais, ko mēģinu pateikt grāmatā, ir tas, ka runa nav tikai par vispārējo aizsardzības izdevumu līmeni, par vispārējo spēku līdzsvaru, bet par stratēģisku spēku un izmantoto stratēģiju, kur smagais spēks paliek būtisks aspekts. Piemēram, Krimā vispārējam spēka līdzsvaram starp Krieviju un ASV bijusi mazāka nozīme, nekā izvietojamajam spēkam, kas Krievijai bija konkrētajā krīzē, Krievijas lielajai vēlmei rīkoties vai tuvumam, un faktam, ka tā varēja uzņemties iniciatīvu. Visas šīs lietas bija izšķirošas un tām šajā gadījumā bija liela nozīme. Manuprāt, runa nav tik daudz par vispārējo spēka līdzsvaru, cik par stratēģiskajām priekšrocībām un trūkumiem, kas katrai pusei ir konkrētā stratēģiskā sacensībā.
Būtībā Jūsu grāmata ir par konkrēta tipa starptautiskās kārtības saglabāšanu un aizstāvēšanu, tādas kārtības, kurai raksturīgas liberālas iezīmes. Kādas ir liberālas starptautiskās kārtības labās īpašības Amerikas radītajā pasaulē? Kādēļ liberālas starptautiskās kārtības saglabāšana ir ASV stratēģiskajās interesēs?
Kad aplūkojam ārpolitiku un stratēģiju, jāpatur prātā, kāda veida pasauli vēlamies radīt. Kāda veida sistēmā mēs vēlamies dzīvot? Es domāju, ka būtībā ir pieejamas divas pamata izvēles. Viena izvēle ir versija par liberālu starptautisku kārtību, kas Rietumu pasaulē pastāv kopš pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigām un lielākajā daļā pārējās pasaules kopš Aukstā kara beigām. Tā nebūtu identiska tai, kas bija pagātnē, bet tā būtu kaut kādā ziņā tai līdzīga. Otrā izvēle ir ietekmes sistēmas lauks, kurā Ķīna ir ietekmīgākais spēks Austrumāzijā, Krievija ir daudz spēcīgāka Austrumeiropā, Eiropas Savienība (ES) ir sadalījusies, globālā ekonomika ir daudz merkantilāka, pasaule ir daudz nacionālistiskāka, Savienotajām Valstīm joprojām ir ietekme dažās pasaules daļās, bet būtībā tās ir atkāpušās no proaktīvas lomas, kāda tām bija, sekmējot reģionālo līdzsvaru galvenajos pasaules reģionos.
Manā skatījumā liberālā starptautiskā kārtība ir daudz tīkamāka, jo merkantilā alternatīva ir daudz nestabilāka, mazāk ticams, ka tā spēs nodrošināt labklājību pasaulei kopumā, tajā būtu daudz mazāk sadarbības starptautiskos jautājumos un būtu ārkārtīgi grūti un bīstami ieiet ietekmes sfēru laukā. Liberālā starptautiskā kārtība atzīstama par labāku visos lielumos, bet tā arvien biežāk tiek apstrīdēta, pakļaujoties iekšējam spiedienam pieaugošā populisma dēļ, un vienlaikus arī ārēji - ar revizionistu spēku atgriešanos un nacionālistiski ģeopolitiski daudz konkurējošāku pasauli. ASV ir būtiska stratēģiska izvēle, kuru ceļu iet. Īstās debates Amerikas stratēģijā ir starp divām uzskatu skolām, no kurām viena dod priekšroku savaldībai un ierobežošanai, bet otra izvēlas lielāku iesaistīšanos un konkurēšanu, ieliekot ASV stratēģijas sirdī eksistenciālu ģeopolitisku izaicinājumu liberālajai kārtībai.
Kāpēc liberālajai starptautiskajai kārtībai ir svarīga pierobežas zemju/robežu reģionu nākotne?
Šie strīdi patiesībā ir dziļāki par kaut kādām salām Dienvidķīnas jūrā vai mazām pilsētām un ciematiem Austrumukrainā. Pamatos tie ir par to, vai Ķīnai un Krievijai izdosies izveidot milzīgu ietekmes sfēru savos reģionos. Ķīnai kontrole pār Dienvidķīnas jūru būtu nozīmīgs solis ietekmes sfēras izveidošanai Austrumāzijā, būtībā iegūstot kontroli pār Klusā okeāna rietumu reģiona rietumu daļu. Tas pamatos mainīs attiecības ar ASV reģionā, jo dos Ķīnai daudz spēcīgāku varas bāzi, daudz lielāku ietekmi reģionālā līmenī un spēju nobīdīt ASV malā un kļūt par galveno reģionālās politikas organizētāju. Ķīna atrastos tādās pozīcijās, ka spētu kontrolēt jūru un gaisa telpu savā ietekmes sfērā un diktēt galvenos ekonomiskos, politiskos un ārpolitikas lēmumus saviem kaimiņiem. Pārējam reģionam tas nepatiks, kas novedīs pie vēl lielākas konkurences, bet tādējādi tiks stipri kaitēts ASV interesēm un starptautiskajai kārtībai un tas būtu solis pretī ietekmes sistēmas sfērai, kas ir ļoti nestabila. Sacensība ir starp diviem ļoti atšķirīgiem skatījumiem uz reģionālo kārtību: ASV vadītās liberālās kārtības turpināšanu vai Ķīnas ietekmes sfēru sistēmu.
Kādi ir izplatītākie kopsaucēji un atšķirības veidos, kādos Krievija un Ķīna praktizē revizionismu?
Tas, ko redzam revizionistiskajā uzvedībā šodien, lielā mērā līdzinās revizionistiskajai uzvedībai 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Šajā gadījumā kopīgās raksturīgās iezīmes ir dzīšanās pēc nebūtiskām, perifērām lielvalsts interesēm, jo, tā darot, parasti netiek izprovocēts atbildes uzbrukums, kā būtu, uzbrūkot būtiskām interesēm. Tās sūta vēstījumu, ka patiesībā nav vērts strīdēties kāda maza Austrumeiropas ciemata vai kaut kā margināla dēļ. To mēdz dēvēt par salami sašķērēšanas stratēģiju. Šādai rīcībai ir šķietami ierobežota stratēģiska nozīme, līdz sakopotas tās iegūst daudz lielāku vērtību, dodot ievērojamus reģionālus ieguvumus, kas vienkārši sagrauj status quo. Mūsdienās mēs redzam šīs uzvedības atgriešanos gan Eiropā, gan Austrumāzijā.
Tai pat laikā jāpatur prātā atšķirības. Krievija zaudē spēku, kamēr Ķīna ir augošs spēks. Ķīna ir jūras lielvara, kamēr Krievija galvenokārt koncentrējas uz sauszemi. Krievija izmantoja savu smago spēku ļoti agresīvos veidos, lai sasniegtu mērķus, kamēr Ķīna izmantojusi daudz maigāku, viltīgāku pieeju, izmantojot civilās flotes un ekonomiskās sviras. Ķīna kopumā daudz vairāk atbalsta atsevišķus starptautiskās kārtības komponentus, kamēr Krievija cenšas būt daudz skarbāka ideoloģiska kritiķe liberālajai kārtībai. Bet abas cenšas radīt savu ietekmes sfēru reģionā.
Ko nozīmē “atbildīga sacensība”, kas tiek izspēlēta uz Eiropas skatuves?
Tā būtībā ir ASV iesaistīšanās padziļināšana, lai stiprinātu Eiropas kārtību un atspiestu atpakaļ Krieviju. Runājot par Donalda Trampa administrāciju, ir būtiski atgriezties pie pamatiem. ASV būtu jāatbalsta ES. Tai būtu jācenšas pēc stiprām partnerattiecībām ar ES un nevis jācenšas tās graut. ASV administrācijai būtu jāstiprina NATO un piektais pants. Prezidentam vajadzētu teikt runu par piekto pantu. ASV vajadzētu samazināt sloga dalīšanas nozīmi, atdzīvināt un paplašināt TTIP (tā dēvēto Transatlantisko partnerību) un padarīt to daudz ambiciozāku, nekā tā bija Baraka Obamas administrācijas laikā. Svarīgi arī stiprināt demokrātiju Centrāleiropā un Austrumeiropā, stiprināt Krievijas agresijas atvairīšanu, pretdarboties Krievijas centieniem iejaukties Rietumu politikā. Eiropai jāņem vērā pasaules konkurējošā daba. Eiropiešiem jāpieņem stratēģija, kas atzīst Krievijas radītos izaicinājumus, un jāizturas pret Krieviju kā konkurenti. Vispārīgi runājot, Krievija gūst labumu no sašķeltības Eiropā un cilvēku bailēm. Sevišķi nacionālisma atgriešanās rada bagātu vidi ekspluatācijai. Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis numur viens ir nevis NATO iznīcināšana, bet Eiropas Savienības vājināšana. Mani uztrauc nevis vairāku ātrumu Eiropa (kas pastāvēja ilgu laiku), bet vairāku slāņu Eiropa, kur ir dažādu valstu klases. Ja radīsim Eiropu, kur konkrētas valstis atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, tas strādās Putina labā.
Pilns intervijas teksts sākotnēji publicēts žurnālā „Small Wars Journal”.
