Ģenerālmajors Skītss: Mums piemīt kopīga vēlme cīnīties, kad tas vajadzīgs
- By defencematters
Lielbritānijas Pastāvīgo apvienoto spēku un Apvienoto reaģēšanas spēku komandieris ģenerālmajors Stjuarts Skītss uzsver, ka draudi, ar kuriem šobrīd saskaramies visā pasaulē, ir ļoti nopietni un daudzējādā ziņā pavisam nepieredzēti.
Zelma Strupka
Lielbritānija un Latvija pēdējā laikā kopā piedalījušās dažādās operācijās, un mums piemīt kopīga vēlme cīnīties tad, kad tas ir nepieciešams, intervijā aģentūrai LETA un aizsardzības portālam "Defence Matters" stāstīja Lielbritānijas Pastāvīgo apvienoto spēku un Apvienoto reaģēšanas spēku komandieris ģenerālmajors Stjuarts Skītss. Pēc viņa domām, spēku militārās spējas attīstās "mēnesi pēc mēneša un nedēļu pēc nedēļas". Ģenerālmajors arī uzskata, ka pavisam noteikti ir tādas kompetences jomas un militārās iespējas, kas piemīt Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, bet kādu nav Lielbritānijai, līdz ar to Apvienoto reaģēšanas spēku panākums ir šo spēju kombinēšana.
Apvienoto reaģēšanas spēku izveide ir Lielbritānijas iniciatīva. Pērn Londonā septiņas valstis - Lielbritānija, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Nīderlande un Norvēģija - parakstīja līgumu par to izveidi.
Vispirms es vēlētos jums pajautāt, kāpēc bija vajadzīgs veidot Apvienotos reaģēšanas spēkus, ja pirms salīdzinoši neilga laika NATO samitā Velsā tika pieņemts lēmums par Sevišķi ātras reaģēšanas vienības izveidi?
Lēmums par Apvienoto reaģēšanas spēku izveidi arī izriet no NATO samitā Velsā 2014.gadā lemtā, kad NATO gana pareizi apzinājās, ka mums ir vajadzīgs uzlabot savu savstarpējo sadarbību pašā aliansē, un tāpēc tika lemts par ietvarvalsts konceptu. Lielbritānija vienmēr bija vēlējusies nodrošināt līderības lomu NATO struktūrās, un Apvienoto reaģēšanas spēku izveide ir veids, kā mēs to varam īstenot. Līdz ar to šie spēki ir kļuvuši par mehānismu, ar kura palīdzību mēs varam nostiprināt attiecības starp NATO dalībvalstīm un jo īpaši ar mums līdzīgi domājošām valstīm Ziemeļeiropā.
Jūs domājat Norvēģiju, Nīderlandi?
Jā, septiņas valstis - Norvēģiju, Lielbritāniju, Nīderlandi, Dāniju, Latviju, Igauniju un Lietuvu.
Jūs minējāt, ka Lielbritānija vēlējās uzņemties vadošo lomu spēku izveidē. Vai tas nozīmē, ka Lielbritāniju satrauc Baltijas un Austrumeiropas drošība, jo šie reģioni ir NATO vājākais flangs?
Nē. Jums jāsaprot, ka ietvarvalsts koncepts nozīmē attiecību stiprināšanu un mūsu spēju uzlabošanu, lai spētu darboties kopīgiem spēkiem un darboties NATO pret jebkuriem draudiem, ar ko mums var nākties saskarties. Apvienoto reaģēšanas spēku mērķis ir tāds, ka tie ir globāli reaģēšanas spēki, - tie spēj un tie ir izveidoti, lai darbotos jebkurā krīzes situācijā jebkurā pasaules punktā jebkurā laikā. Un - jo īpaši augstā gatavībā.
Liela daļa no tā, ko es daru, ir nodrošināt, lai mūsu spēki ir pietiekami sagatavoti, pietiekami labi trenēti un pietiekami ilgtspējīgi - lai mēs spētu savlaicīgi un ātri reaģēt pret jebkuriem draudiem.
Ja mēs runātu par hipotētiskiem draudiem, ar ko mums tagad nāktos saskarties, cik ātri spēki varētu reaģēt?
Jau patlaban Apvienotajiem reaģēšanas spēkiem ir piešķirtas dažādu militāro spēku daļas, kas jau atrodas tādā pozīcijā, lai spētu laicīgi reaģēt. Lielbritānija pastāvīgi izvieto savus spēkus, jo īpaši savus gaisa un jūras spēkus, visur pasaulē, un mums ir ļoti augstas gatavības spēki, kas atrodas Lielbritānijā. Iegūstot nepieciešamo stratēģisko palīdzību gaisa un jūras spēku pārvietošanai uz krīzes skarto punktu, spēki varēs ierasties dienu vai stundu laikā.
Arvien klātesošas ir debates par iespējamu Krievijas militāro agresiju, ne velti Varšavas samitā tika pieņemts lēmums par multinacionālu bataljonu izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā. Vai Lielbritānijas militārajās aprindās to uzskata par draudu?
Latvijas stratēģiskā rīcībpolitika ir tādā pati, kādā tā ir Lielbritānijai, - NATO ir mūsu aizsardzības stratēģijas stūrakmens. NATO kā struktūra ir spējīga un veidota tā, lai spētu atbildēt uz jebkuru naidīgu darbību un draudu pret tās dalībvalstīm. NATO ceturtais un piektais pants ir tas, pēc kā mēs darbosimies pret agresoriem, ja tas būtu nepieciešams.
2015.gadā septiņas valstis, kā jau jūs minējāt, parakstīja vienošanos par konkrēto spēku izveidi. Vai ir kādas indikācijas par to, ka šo valstu skaits varētu tuvākajā nākotnē palielināties, un vai tas ir nepieciešams?
Parakstot saprašanās memorandu par Apvienoto reaģēšanas spēku izveidi pagājušā gada beigās, to izdarīja septiņas valstis. Šajā konkrētajā notikumā mūsu aizsardzības ministri, kuri piedalījās memoranda parakstīšanā, bija pārliecināti un vienisprātis, ka gadījumā, ja vēl kāda valsts izteiks vēlmi pievienoties, tad šāda iespēja ir atvērta. Patlaban, kā jau minēju, vienošanās ir parakstīta starp septiņām valstīm, un tad, kad kāda valsts vēlēsies būt daļa no spēkiem, Lielbritānija un pārējās dalībvalstis šo iespēju izskatīs.
Bet līdz šim tas vēl nav noticis?
Nē.
Kā nopratu, plāns paredz, ka spēki tiktu pilnībā izveidoti līdz 2018.gadam. Kāda ir pašreizējā struktūra un situācija, un kādas vienības septiņas dalībvalstis ir deleģējušas?
Visas spēku partnervalstis patlaban ir iezīmējušas un izkristalizējušas tos spēku elementus, ko tās būtu gatavas piešķirt jebkuram spēku izvietojumam. Tomēr tā skaistā lieta attiecībā uz Apvienoto reaģēšanas spēku vienošanos ir tāda, ka, pirmkārt, nevienai no partnervalstīm nav pienākuma piedalīties konkrētās operācijās, tas ir pilnībā atkarīgs no konkrētās partnervalsts. Otrkārt, nav nepieciešama pilnīgi visu valstu piekrišana, lai notiktu spēku izvietošana konkrētās vietās. Piemēram, ja notiktu kāda krīze un tikai trīs, četras vai piecas valstis būtu gatavas nosūtīt savus spēkus uz konkrēto vietu, tad tas būtu pilnīgi pieņemami un tas arvien varētu notikt zem Apvienoto reaģēšanas spēku "karoga".
Veids, kādā mēs attīstījām savu koalīciju pēdējā gada laikā, arī sniedz man pilnīgu pārliecību, ka mums būs panākumi, kā arī mēs esam sasnieguši ļoti tuvas sadarbības līmeni, labu un padziļinātu izpratni par citu partnervalstu spējām, tāpat esam izveidojuši tuvas attiecības.
Tieši atbildot uz jūsu jautājumu, jāsaka, ka Apvienoto reaģēšanas spēku militārās spējas attīstās - tiešā nozīmē - nedēļu pēc nedēļas un mēnesi pēc mēneša. Manu spēku galvenais štābs sasniedza savas sākotnējās darbības spējas šogad vasarā, un jūnijā, kā arī jūlijā mums notika tā dēvētās štāba simulācijas mācības, un mēs tādā veidā varējām pierādīt savas spējas un izveidot ļoti spējīgu galveno štābu. Tieši galvenais štābs ir tas, kas nodrošina virzienu, nepieciešamās vadības spējas un informāciju, lai radītu tādu vidi, kurā ir iespējams darboties. Tāpēc es varu apgalvot, ka mēs lielā mērā esam uz pareizā ceļa, mēs ejam pareizajā virzienā, lai sasniegtu pilnas darbības spējas līdz 2018.gada sākumam.
Ja man vajadzētu lasītājiem saprotamā veidā izskaidrot pašreizējo situāciju - mums ir šie spēki, Latvijā ieradīsies multinacionāls bataljons -, jautājums būtu, kā visi šie spēki spēs sadarboties, kā tie tiks uzraudzīti gadījumā, ja kaut kas notiks?
Jā, tas ir ļoti labs jautājums. Apvienoto reaģēšanas spēku mērķis ir... Pirmkārt, kā jau minēju, tie ir globāli reaģēšanas spēki, kas nozīmē, ka tie var darboties jebkur pasaulē. Otrais punkts ir tāds, ka spēki ļauj arī piedāvāt dažādas iespējas mūsu militārajiem un politiskajiem līderiem. Ja konkrētajā gadījumā un konkrētos apstākļos tas būtu nepieciešams, spēki varētu kļūt par iespēju karavīru izvietošanas gadījumā. Tāpēc bija vajadzīgs izveidot un radīt pēc iespējas vairāk iespēju, jo - atzīsim - mēs dzīvojam līdz galam nedrošā laikā un draudi, ar kuriem mēs saskaramies ne tikai šeit Eiropā, bet arī visā pasaulē, ir ļoti ievērojami un savā ziņā arī jauni, neierasti, un pret tiem vajadzēs izmantot arī jaunas un oriģinālas pieejas, ko mēs ceram īstenot ar Apvienotajiem reaģēšanas spēkiem.
Ko jūs domājat ar vārdu “neierasti”?
Piemēram, draudi, ko var radīt dažādas slimības, civilie draudi, tāpat tie varētu būt nemieri, kā arī tas varētu būt terorisms. Apvienotie reaģēšanas spēki spētu pielāgoties, lai uz tiem atbildētu. Līdz ar to, tā teikt, atšķirīgi cilvēki un spēki darītu atšķirīgas lietas (“horses for courses” - aut.) - sekotu atšķirīga reakcija, kas būtu pilnībā atkarīga no mums priekšā esošās problēmas.
Runājot par konkrētām operācijām, kādu jūs saredzat Apvienoto reaģēšanas spēku lomu dalībai Apvienoto Nāciju Organizācijas, NATO un Eiropas Savienības operācijās?
Apvienoto reaģēšanas spēku uzdevums ir būt gataviem jebkurai operācijai, un tas iekļauj arī iespējamu dalību kaujas operācijās. Tomēr mēs būtu spējīgi reaģēt arī tādā krīzes situācijā, kādu, piemēram, novērojām Ebolas krīzes laikā. Tāpat mēs varētu ņemt dalību kādā stabilizācijas operācijā tajās valstīs, kur būtu nepieciešams mūsu atbalsts.
Jūs minējāt šo "nekādu pienākumu" politiku tajos gadījumos, ja kaut kas notiktu. Ir zināms, ka tādām valstīm kā Lielbritānija un citām partnervalstīm ir lielāki aizsardzības budžeti un militārās spējas nekā Latvijai un citām dalībvalstīm. Vai tādā gadījumā šīs valstīs nebūs zināmā mērā klupšanas akmens?
Nē, es tā nedomāju. Jautājums ir par dalīšanos ar savām spējām. Ir tādas militārās spējas, kas piemīt Lielbritānijai un Nīderlandei, bet kādas nepiemīt citām partnervalstīm. Tāpat ir tādas militārās spējas, kas piemīt Norvēģijai, bet kādu nav mums Lielbritānijā. Un pavisam noteikti ir tādas kompetences un spējas, kas piemīt visām trim Baltijas valstīm, bet kādu mums nav. Tāpēc es uzskatu, ka tas ir jautājums par spēju kombinēšanu, spēju individuāliem partneriem vienoties un dalīties ar savām zināšanām, kompetencēm, rezultātā radot labāku "piedāvājumu".
Kas tādā gadījumā būtu Latvijas stiprie punkti?
Viens no stiprajiem punktiem, kas piemīt mūsu divpusējām attiecībām, ir apstāklis, ka mums ir kopīgs mantojums, mums ir kopīga vēsture, mēs pēdējā laikā esam kopā piedalījušies dažādās operācijās. Un es gribētu teikt, ka, spriežot pēc tā, ko redzēju saistībā ar Latvijas karavīriem Afganistānā, mums piemīt arī kopīga vēlme cīnīties tad, kad tas ir nepieciešams.
