Varšavas samita loma Gruzijas-Armēnijas drošības attiecībās
- By Guntars Grinums
NATO centieni nostiprināt Ukrainas un Gruzijas izturību un suverenitāti var potenciāli radīt iespēju kopīgai militārai sadarbībai ar sekundārajiem partneriem – Armēniju un Azerbaidžānu.
Eduards Abramjans
Pieņemot atturēšanas un dialoga stratēģiju attiecībā uz Krieviju, Varšavas samitā NATO vienlaikus nāca klajā ar paplašinātā atbalsta iniciatīvu Ukrainai un Gruzijai - prorietumnieciskajiem partneriem, kurus visvairāk skārusi Maskavas postošā politika.
Alianse pastiprinājusi centienus vairot šo pretendentu militārās spējas, lai tās varētu atbilst NATO kritērijiem, kā arī stiprināt to aizsardzības spējas un operatīvo gatavību ar mērķi panākt, lai potenciālā agresija izskatītos pārāk dārga, lai to īstenotu.
NATO centieni nostiprināt Ukrainas un Gruzijas izturību un suverenitāti var potenciāli radīt iespēju kopīgai militārai sadarbībai ar sekundārajiem partneriem - Armēniju un Azerbaidžānu. Alianses apņemšanās veidot integrētus bruņotos spēkus - gan ar sabiedrotajiem, gan partneriem -, kas darbosies saskaņoti, domājams, iedrošinās Erevānu gatavot augsni drošības sadarbībai ar Tbilisi, kas būtu solis Armēnijas suverenitātes nostiprināšanas virzienā.
Erevānu īpaši varētu ietekmēt Palielināto iespēju (EO) partnerība, kas Gruzijai tika piedāvāta NATO Partnerības sadarbspējas iniciatīvas (IPI) ietvaros un kas paplašina tās politiski militāro vērtību aliansei.
Līdzās tam Tbilisi pieaugošā funkcionālā nozīme aliansei Melnajā jūrā var būt jauns impulss Erevānai dažādot savas drošības prioritātes un no jauna līdzsvarot pašreizējo situāciju, kurā tā pārlieku lielā mērā ir atkarīga no Krievijas, sekmējot uzticamas stratēģiskās saites ar Gruziju.
Teju vienlaicīgi Levans Izorija un Vigens Sargsjans nesen nostājās attiecīgi Gruzijas un Armēnijas Aizsardzības ministrijas vadībā. Abi ir acīmredzami apņēmības pilni padziļināt partnerattiecības ar NATO, vienlaikus izvēloties sekmēt Tbilisi un Erevānas divpusējo politiski militārās sadarbības jauno paradigmu.
Militārās partnerības līdzdalības priekšnosacījumi
Pēc tam, kad sākotnēji tika sākta virkne jaunu projektu Velsas samitā 2014.gadā, NATO-Gruzijas sadarbība ir pārveidojusies ietverošākās un plašākās attiecībās, kurās Gruzija iesaistīta kopīgās aktivitātēs, kas ir paredzētas gan NATO dalībvalstīm, gan partneriem.
Dodamies tālāk - Varšavas samits Gruzijai pavēra iespēju pozicionēties kā platformai, kuras mērķis ir sekmēt citas reģionālās partnerattiecības, piemēram, veicinot Armēnijas un Azerbaidžānas sadarbības nostiprināšanos ar NATO, izmantojot pastāvošās struktūras.
Līdz šai dienai vērtīgākais mehānisms Gruzijai, ko ir atbalstījusi alianse, ir Nozīmīgā NATO-Gruzijas kompleksā programma (SNGP), kas ir izveidota no daudziem praktiskiem instrumentiem, kuru mērķis ir stiprināt Gruzijas aizsardzības spējas, kā arī vairot sadarbspēju ar NATO dalībvalstīm.
Lai sasniegtu šos mērķus, piedāvājot mācības, kā arī konsultējot un uzturot sakarus, NATO kā galveno SNGP elementu izstrādājusi un 2015.gada augustā Krtsanisi armijas bāzē atklājusi NATO un Gruzijas kopīgo mācību un novērtēšanas centru. Vēl vairāk - Aizsardzības spēju veidošanas iniciatīvas formāts vienlaikus ar nesen atklāto Aizsardzības institūciju veidošanas skolu veido stūrakmeni būtiskajam NATO atbalstam Gruzijas aizsardzības spējām.
Vissvarīgākais ir tas, ka Gruzijas vienības arvien vairāk ir iesaistītas NATO Reaģēšanas spēkos NATO kopīgo drošības izaicinājumu struktūras ietvaros, kā arī deviņos ASV atbalstītajos manevros, kuros Gruzijas karavīri katru gadu piedalās.
Attiecībā uz NATO/ASV kaujas manevriem 101.punkts NATO Varšavas samitā pieņemtajā komunikē no jauna apstiprina, ka alianse "ir gatava apsvērt paplašinātu iespēju piedāvāšanu citiem partneriem kā garantiju to ieguldījumam un interesēm". Reģionālās sadarbības un kolektīvās drošības stiprināšana NATO partneru vidū dažādos reģionos aliansei nemainīgi bijusi ārkārtīgi svarīga. Šajā ziņā jaunas militārās un politiskās tendences, visticamāk, plašākā reģionā iedrošinās aliansi izdarīt ieguldījumu Armēnijas un Azerbaidžānas centienos attīstīt spēcīgas aizsardzības saites ar Gruziju.
Vēl viens arguments, kas sadarbību aizsardzības jomā ar Armēniju ir padarījis pievilcīgu Gruzijai, ir tās vēlme, no vienas puses, mazināt izaicinājumus, ko Krievija rada Armēnijai, sekmējot integrācijas atjaunošanos starp Armēniju un Rietumiem.
Šobrīd Tbilisi attīsta drošības saites ar Turciju un Azerbaidžānu trīspusējā formātā, balstoties uz 2010.gada trīspusējo Trabzonas deklarāciju. Lai papildinātu šos aizsardzības politikas panākumus, Tbilisi dotu priekšroku tam, ka tiktu līdzsvarots Turcijas-Azerbaidžānas tandēma ietekmes pieaugums attiecībā uz Gruzijas lēmumu pieņemšanu, no jauna aktivizējot sadarbību ar Armēniju.
Tiešie un netiešie šķēršļi drošības saišu stiprināšanai
Kaut arī Armēnija un Gruzija aktīvi attīsta ekonomiskās attiecības un attiecības iedzīvotāju starpā, Gruzijas bijusī aizsardzības ministre Tinatina Hidašeli šogad skaidri norādīja, ka abām valstīm nav stratēģisko saišu, ņemot vērā radikāli atšķirīgās drošības perspektīvas.
Armēnijas un Gruzijas attiecības tiek raksturotas kā "tradicionālas", kas diplomātu terminoloģijā bieži vien nozīmē nepilnīgas dažādās sadarbības jomās. No otras puses, vēl pirms Varšavas samita 2016.gada maijā Hidašeli, tiekoties ar Azerbaidžānas kolēģi, oficiāli ielūdza Azerbaidžānu apmeklēt nākamos NATO starptautiskos manevrus "Noble Partner", kas ir paredzēti 2017.gadā.
Līdzīgi ir izskanējušas ziņas, ka Gruzija un Azerbaidžāna līdz 2016.gada beigām sāks konsultācijas, kuru mērķis ir noskaidrot kopīgās intereses un mehānismus, lai sadarbotos enerģijas komunikāciju un infrastruktūras nodrošināšanas jomā.
Atšķirībā no stratēģisko attiecību dinamikas ar NATO dalībvalsti Turciju un ārpus blokiem esošo Azerbaidžānu Gruzija ir piesardzīga attiecībā uz sadarbību ar Armēniju, ņemot vērā drošības un aizsardzības kontekstu. Pieaugošā konfrontācija NATO un Krievijas attiecībās turpinās palielināt spriedzi Armēnijas un Gruzijas politiskajās attiecībās, ja vien netiks sperti zināmi soļi, lai novērstu potenciālas nepatikšanas un nodibinātu iespējamu ceļu uzticamai sadarbībai.
Nav brīnums, ka galvenais kavēklis Armēnijas un Gruzijas attiecībām ir rodams Armēnijas nopietnajā līdzdalībā Krievijas vadītajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā (KDLO). Tiesa gan, Armēnija ir vienīgā KDLO valsts, kas spējusi attīstīt ilgstošas un strukturālas attiecības ar NATO. Armēnija ir iesaistījusies programmā "Partnerattiecības mieram", bet kopš 2004.gada attīstījusi četras pakāpes Individuālās partnerības rīcības plānā.
Tiesa gan, pēc Krievijas-Gruzijas 2008.gada konflikta Erevāna un Tbilisi oficiāli ir nošķīrušās divpusējo draudu izvērtējumā un atzīšanā - jomā, kas varētu sekmēt dziļu sadarbību drošības jomā abu valstu starpā. Konkrēti - ja Gruzijas teritoriālajai integritātei un suverenitātei galvenais risku un draudu avots ir Krievija, tad, raugoties no Armēnijas perspektīvas, Maskava tiek uzskatīta par pilntiesīgu sabiedroto.
Būtiski ir tas, ka Krievijas 102.militārā bāze, kas atrodas Gjumri, Armēnijā, vienlaikus ar Maskavas pieaugošo militāro un politisko ietekmi uz Armēnijas lēmumu pieņemšanu kopumā rada loģisku pamatu NATO valstu nenoteiktajai nostājai attiecībā uz stipru drošības saišu izveidošanu ar Armēniju.
Atbilstoši daudzu sabiedroto viedoklim Armēnija, tāpat kā Ukraina un Gruzija, tiek uzskatīta par savā ziņā neuzticamu no stratēģisko attiecību skatpunkta, ņemot vērā potenciālo iespēju, ka Krievija var iejaukties Armēnijas politikā.
Iemesls, kāpēc Tbilisi ir neviendabīga un savā ziņā pat atturīga attiecībā uz aizsardzības sadarbības attīstību ar Armēniju NATO Gruzijas iniciatīvu ietvaros, ir Armēnijas varasiestāžu iztapība Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijas plāniem šajā reģionā.
Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans un viņa ārlietu un aizsardzības ministri ir piedalījušies pēdējos NATO samitos un snieguši garantijas, ka Armēnija uztur spēkā saistības dot savu ieguldījumu misijā "Resolute Support" Afganistānā. Tomēr sinerģijas nostiprināšanās starp Maskavas piespiedu diplomātiju un Armēnijas ārpolitikas pamatīgo sajukumu padarījusi Armēniju vāju attiecībā uz kalpošanu savām nacionālajām interesēm un viegli ievainojamu attiecībās ar Krieviju.
Ir vēl viens nepatīkams faktors, kas kaitē Armēnijas un Gruzijas stratēģiskās sadarbības izredzēm NATO. Tie ir Kremļa pastāvīgie centieni nostiprināt savu militāro varenību, paplašinot stratēģisko klātbūtni Armēnijā.
Viens no aspektiem šajā lietā ir iniciatīva, kas paredz izveidot kopīgas Armēnijas un Krievijas pretgaisa aizsardzības un sauszemes spēku vienības, kas potenciāli Armēnijas iesaldētās attiecības ar NATO un Gruziju varētu padarīt vēl sliktākas, nerunājot par to, ka tas varētu saasināt politisko situāciju ap Armēniju.
Krievijas scenārijs Armēnijai ir vienkāršs - ierobežot un tad ilgtermiņā paralizēt Armēnijas Aizsardzības ministrijas politikas veidošanas spējas un ievilkt valsti militāri politiskā konfrontācijā ar Rietumiem.
Erevāna un Tbilisi ir dažkārt demonstrējušas sadarbību militārās izglītības jomā, bet vien neliels skaits Armēnijas karavīru laiku pa laikam Gruzijā apmeklē mācību objektus. Tiesa gan, šādiem soļiem nav teju pilnīgi nekādas saistības ar NATO infrastruktūrām Gruzijā, tomēr Armēnijas un Gruzijas aizsardzības ministri ik pa laikam uzņem otras valsts kolēģi oficiālās vizītēs.
Valstis katru gadu nosaka plānus sadarbībai aizsardzības jomā, tomēr rezultāti ir samērā pieticīgi. Tiesa gan, tas varētu tapt par pamatu kopīgas aizsardzības jomas darba kārtības koncepcijas izstrādāšanai nākotnē. Nav pārsteigums, ka lielākā daļa Armēnijas likumdošanas ir kopēta no padomju laika analogiem vai Krievijas dokumentiem, kas ir izrādījušies novecojuši un neatbilstoši mūsdienu izaicinājumiem. Tāpēc arvien vairāk Armēnijas augstākā un vidējā ranga virsnieku tiecas pēc Rietumu standartiem un dara to uz KDLO un Krievijas militāro struktūru rēķina.
Vēl vairāk. Attiecībā uz politiskiem šādas dilemmas aspektiem, izraisoties jaunam eskalācijas vilnim konfliktā ar Azerbaidžānu - un, kas ir vēl svarīgāk, arī pēc tam -, Armēnija pārliecinājās, ka uz KDLO nav iespējams paļauties. Patiesībā visi pieci Erevānas sabiedrotie ignorēja Armēnijas nacionālās intereses vai pat rīkojās pretēji tām. Šī patiesība vēl vairāk sekmēja tāda noskaņojuma stiprināšanos, kas simpatizē NATO, kā arī sadarbību Armēnijas un Gruzijas bruņoto spēku starpā.
Vienlaicīga NATO standartu un padomju/Krievijas struktūru pastāvēšana militārajās un drošības jomās, īpaši attiecībā uz militāri politisko plānošanu, ir izraisījusi sistēmiskas nesavietojamības un līdz ar to arī kavējusi reformas Armēnijā. Ar šo problēmu pārī ir nesamērīgi lielais birokrātiskais process, kas ir ierasta lieta daudzās autoritārās valstīs. Līdz ar to integrācijas atsākšana, iesaistoties papildu NATO partnerību struktūrās, šķiet, ir izšķiroša Armēnijas drošības un aizsardzības jaudu stiprināšanai.
Ieteikumi
Pirmkārt, Erevānai un Tbilisi, lai neitralizētu potenciālos draudus un neuzticību, kas izriet no Krievijas konsekventās nostiprināšanās Dienvidkaukāzā, vajadzētu vienoties par abpusēji neitrālu nostāju gadījumā, ja viena no valstīm tiešā vai netiešā veidā būs iesaistīta konfliktā ar trešo pusi.
Šāda vienošanās ir būtiski svarīga, jo tā var kļūt par stratēģisko attiecību atjaunošanas pamatu. Turklāt šāda vienošanās saturētu garantiju elementus, kas abām valstīm liktu atturēties no aktivitātēm, kas potenciāli varētu ietekmēt otras drošību un aizsardzību. Šādas saistības varētu kliedēt pieņēmumus, ka Armēnija neatgriezeniski ir kļuvusi par Krievijas pret Rietumiem vērstās stratēģijas instrumentu, un varētu izjaukt dažus no Krievijas plāniem, kas paredz vērst spiedienu pret Gruziju un Armēniju.
Otrs solis, kam vajadzētu vairot to spējas strādāt kopā, ir Armēnijas un Gruzijas operatīvā centra izveidošana, kas bija iecerēts, lai atklātu un izvērtētu kopējo draudu un interešu jomas. Centra uzdevums galvenokārt varētu būt iemiesot Kopējo draudu koncepcijas attīstīšanu. Tas būtu svarīgs solis virzībā uz to, lai Armēnija varētu piedalīties alianses plānotajās aktivitātēs Gruzijas teritorijā.
Nākamajā sadarbības posmā kopīgs sakaru centrs un atbilstoša infrastruktūra ir nepieciešama, lai sekmētu Gruzijas, NATO partneru un Armēnijas sadarbspēju veikt kopējas aktivitātes. Šo ieceru īstenošanā saprātīgi šķiet izmantot bijušo Krievijas 62.militārās bāzes pastāvīgās dislokācijas vietu Gruzijā Ahalkalaki pilsētā Samches-Džavahetijas provincē.
Kaut arī pati bāze no Gruzijas tika evakuēta no 2004. līdz 2007.gadam, visa tās infrastruktūra - kaut arī novecojusi - joprojām ir tur. Šo Gruzijas provinci pamatā apdzīvo armēņi, un tā jau labu laiku ir latents destabilizācijas faktors Maskavas rokās kā potenciāls "separātistu" krīzes reģions. Tāpēc kopīgu Armēnijas un Gruzijas aktīvu parādīšanās SNGP ietvaros varētu vājināt Maskavas potenciālo mērķi, kas paredz izmantot vietējo armēņu iedzīvotāju noskaņojumu kā hibrīdkara elementu pret Tbilisi.
Nav šaubu, ka, reaģējot uz Erevānas centieniem labot pārrāvumu integrācijas procesā ar Rietumiem - centieniem, kas tiek īstenoti kā piesardzīgi soļi attiecībās ar Gruziju -, Maskava var censties kavēt Armēnijas mēģinājums tuvināties ar Rietumiem.
Tomēr tas ir Armēnijas varasiestāžu ziņā - norādīt Maskavai, ka sadarbība drošības jomā ar Gruziju nav domāta kā spēka demonstrēšana uz Krievijas interešu rēķina, pat ja tas paredz drošības sadarbību starp Tbilisi un Erevānu.
Gluži pretēji, ņemot vērā šādu iniciatīvu caurskatāmo raksturu, Armēnijas un Azerbaidžānas sadarbība ar Gruziju drošības, mācību un aizsardzības plānošanas jomā reģionā sargās stabilitāti un prognozējamību.
*Eduards Abramjams ir Lielbritānijas Lesteras Universitātes doktorantūras pētnieks. Viņa ekspertīzes lauks ir NATO stratēģijas izvērtēšana un pielāgošana Austrumeiropas un Melnās jūras reģioniem. Šī raksta izvērsta versija ir atrodama Armēnijas Starptautisko attiecību un drošības jautājumu institūta izdevumā.
