Kas spētu padarīt Varšavas samitu par veiksmes stāstu?
- By defencematters
Varšavas samita panākumi galu galā būs atkarīgi no NATO lēmumu izpildīšanas trīs galvenajās jomās.
Oktaviāns Manea
Pēdējā NATO samitā Varšavā galvenais aplūkojamais jautājums bija draudu atvairīšanas iespēju stiprināšana. Tomēr, pēc karavīru izvietošanas rotācijas kārtībā, īstenojot NATO militārās klātbūtnes paplašināšanas "Enhanced Forward Presence" (EFP) pieeju, galvenais jautājums pēc Varšavas samita ir par to, kādas spējas alianse attīstīs, lai saglabātu iespēju piegādāt papildspēkus šiem karavīriem un savu piekļuvi Baltijas ekosistēmai.
Žurnālists Oktaviāns Manea intervijā "Defence Matters" šos jautājumus apsprieda ar Brenta Skoukrofta starptautiskās drošības centra pētnieku un bijušo ASV aizsardzības ministra palīga vietnieku NATO un Eiropas politikas jautājumos Īanu Bžežinski.
Kāda ietekme uz Melnās jūras reģiona ekosistēmu ir A2/AD (pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu) spēju pastiprināšanai, ko mēs redzam Krimā? Izskatās, ka tagad mums ir otra Kaļiņingrada, "dienvidu Kaļiņingrada".
Kad Krievija sagrāba Krimu, tā sāka stingru programmu savu aizsardzības spēju pastiprināšanai pussalā. Tā paziņojusi par plāniem izvietot vidējas darbības rādiusa ballistiskās raķetes "Iskander". Tā izvieto Melnajā jūrā un Krimā jaunas zemūdenes, modernākus lidaparātus un labākās pieejamās pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Tie ir galvenie elementi A2/AD burbulim, kas sedz Krimu un lielu daļu Melnās jūras reģiona. A2/AD spējas ir noderīgas ne tikai aizsardzībai, tās var būt noderīgas arī uzbrukumam, jo dod iespēju agresora spēkiem darboties ar lielāku nesodāmību. Kad pastāv konfrontējošas attiecības ar tādu valsti kā Krievija, kas pasludinājusi NATO par ienaidnieku, tās dod pamatu būtiskām stratēģiskām bažām ne tikai tādām valstīm kā Ukraina, kurā Maskava jau ir iebrukusi, bet arī tādām valstīm kā Rumānija, Bulgārija, Turcija vai Gruzija.
Galu galā Krima ir stratēģisks punkts Melnās jūras reģionā. Tas, kurš kontrolē Krimu, iegūst nozīmīgas ģeogrāfiskās priekšrocības. Ja aplūkojam pārklājuma lokus, kas stiepjas no Krimas, vai tās būtu piekrastes baterijas, pretgaisa aizsardzības sistēmas, lidaparātu sistēmas, ballistiskās vai vadāmās raķetes, tās var aptvert visu Ukrainas piekrastes līniju, ja ne pat visu Rumānijas piekrasti.
Vai jūs redzat Ukrainai un Gruzijai vietu potenciālajā NATO jūras blokā, lai cīnītos pret Krievijas draudiem Melnajā jūrā?
Šāda iespēja vienmēr ir pastāvējusi. NATO Melnās jūras sabiedroto neveiksme bijusi nespēja pilnībā izmantot šo iespēju. Neveiksmes saknes meklējamas arī atšķirīgajos nacionālajos rīcības plānos un Montrē konvencijā, kas ierobežo to, cik daudz ārvalstu spēku var atrasties Melnajā jūrā. Turcija tradicionāli bijusi skeptiska pret lielāku NATO lomu reģionā. Lai gan tāda iespēja vienmēr pastāvējusi, skaidrs, ka šodien steidzami nepieciešams sadarboties. Es ceru, ka Varšavas samita apņemšanās palielināt lomu Melnajā jūrā novedīs pie sadarbības šajā reģionā gaisā un jūrās gan starp NATO loceklēm, gan NATO partneriem.
Vai mums būtu jāpiekopj gaisa-jūras filozofija, pievēršoties Krievijas A2/AD draudiem Melnajā jūrā?
Pašreiz doktrīna mani satrauc mazāk nekā spējas, ko aliansei vajadzētu attīstīt un demonstrēt pret A2/AD izaicinājumu, ko rada Krievija. Ja ķeras klāt pretinieka A2/AD videi, nepieciešamas spējas pretdarboties šīm A2/AD sistēmām. Nepieciešamas spējas uzbrukt, lai iznīcinātu raķešu sistēmas, lidaparātu un piekrastes baterijas, nepieciešama gaisa un raķešu aizsardzība, lai pasargātu savus spēkus no ienaidnieka raķetēm, nepieciešami lidaparāti un spējas cīnīties pret zemūdenēm, nepieciešamas izlūkošanas un novērošanas iespējas, lai brīdinātu par gaidāmajiem uzbrukumiem un identificētu mērķus konflikta gadījumā.
Mums var būt garas diskusijas par to, vai gaisa-jūras cīņas doktrīna ir pareizā, bet šī doktrīna ir bezjēdzīga bez tai nepieciešamajām spējām. Mani interesē, kādas uzbrukuma spējas un izlūkošanas un novērošanas spējas NATO iekļaus savā nākotnes nostājā.
Vai alianse ir gatava topošajai plaisai, runājot par spējām līdzsvarot A2/AD burbuļus?
Pēdējā gada laikā alianse spērusi soļus, lai pārorientētos no garantijām vairāk uz draudu atvairīšanu. Tā ir palielinājusi savu bruņoto spēku gatavību. Ievērojamas pārmaiņas vērojamas arī Eiropas aizsardzības budžetu ziņā. Tā kā šī tendence tikai sākusies, to nevajadzētu pārspīlēt, taču pārmaiņas ir īstas un piešķir ticamību sabiedroto solījumiem palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2% no IKP. Varšavas samits atspoguļo lielāku gatavību un apņēmību risināt problēmas, ko rada Krievijas pieaugoši agresīvā militārā nostāja.
Jautājums būs, cik tālu NATO spēku atdzīvināšana sniegsies un cik noturīga tā būs? Mēs dzirdam daudz politisko solījumu, bet, kamēr nauda nav piegādāta un ieguldījumi veikti, mums jāaiztur elpa. Kad tas pateikts, daudz ko var paveikt arī ar esošajiem spēkiem. Esmu nedaudz samulsis, ka aliansei ir tik grūti sagādāt spēkus tās EFP pieejai, kas paredz 1000 karavīru izvietošanu katrā no trim Baltijas valstīm un Polijā. Kā amerikānis esmu kritizējis savu prezidentu par ASV spēku atvilkšanu Eiropā, bet man jānorāda, ka viņš ir mainījis kursu, viņš ir apņēmies nosūtīt tanku brigādes kaujas komandu atpakaļ uz Eiropu. Viņš to papildinās ar iepriekš izvietotu aprīkojumu, kas paredzēts vēl vienai tanku brigādei. Prezidents [Baraks] Obama apsolīja, ka Polijā tiks izvietots ASV bataljons kā daļa no NATO EFP pieejas. Man liekas pārsteidzoši, ka Rietumu un Dienvideiropas sabiedrotie spēja izveidot tikai divus bataljonus. Tā nav taisnīga nastas sadale. Rietumeiropas sabiedrotajiem būtu enerģiskāk jāpiedalās EFP pieejas īstenošanā.
Kas, raugoties no jūsu perspektīvas, padarītu Varšavas samitu veiksmīgu?
Varšavas samita panākumi galu galā būs atkarīgi no NATO lēmumu izpildīšanas galvenajās trīs jomās: NATO EFP pieejā; tajā, kā NATO reaģēs uz no jauna radušos pelēko zonu Eiropas stratēģiskajā ainavā un, pats galvenais, kā veidos attiecības ar Ukrainu; un tajā, kā tiks sadalīta nasta.
Runājot par EFP, alianse paziņoja, ka izvietos katrā Baltijas valstī un Polijā pa bataljona lieluma kaujas vienībai. Bet joprojām nav skaidrs, kādas spējas dos šie spēki. Bataljoni nav nozīmīgi elementi, kad tiek pretstatīti Krievijas Rietumu militārajam apgabalam, kur ir desmitiem tūkstoši karavīru, kas ir ātri mobilizējami, ātri izvietojami un apbruņoti augstas intensitātes kaujām. Šie Krievijas spēki militārajās mācībās ir atkārtoti nodemonstrējuši savu gatavību ātri mobilizēties un izvietoties ar mērķi sagrābt teritoriju gar Krievijas robežu.
Lai šie bataljona lieluma elementi būtu efektīvi draudu atvairīšanai, tiem jāpiemīt zināmam dzīvotspējas līmenim, zināmām spējām radīt sāpes un zaudējumus agresoram un pārliecībai, ka NATO spēs tos ļoti ātri pastiprināt A2/AD kaujaslauka vidē.
Tāpēc jautājums, kas tagad jāuzdod par EFP, ir - kādas izlūkošanas un novērošanas, pretgaisa aizsardzības, gaisa un raķešu aizsardzības spējas šiem bataljoniem ir, lai pēc iespējas vairāk samazinātu pārsteiguma uzbrukuma risku un spētu izturēt šāda uzbrukuma gadījumā. Cik lielus letālus zaudējumus tie spēs nodarīt agresoriem? Šajā ziņā šiem bataljoniem būs nepieciešamas zināmas spējas aizsargāties no smagās militārās tehnikas, iespējams, pat sava artilērija un tanki.
Visbeidzot, aliansei nepieciešami plāni, spējas un gatavība ātri pastiprināt šīs vienības, sevišķi tās, kuras izvietotas Baltijas valstīs; tas prasa spējas pārvietot spēkus A2/AD vidē. Kad NATO nodemonstrēs šīs spējas un gatavību? Aliansei ir jādemonstrē šīs spējas tuvākajā laikā ar brigāžu un divīzijas līmeņa mācībām. Jārēķinās, ka Maskava cieši sekos līdzi spējām, kas pavadīs NATO EFP pieeju.
Runājot par pelēko zonu, kas no jauna izveidojusies Eiropā, NATO jāuzmanās, lai nepastiprinātu savu austrumu robežu tikai tādā veidā, kas Maskavai (arī Ukrainai, Gruzijai un Moldovai) sūta vēstījumu, ka Krievija nevar brīvi darboties tikai šajās valstīs. Ja mēs ievērojami nepadziļināsim sadarbību drošības jomā ar šīm valstīm, sevišķi Ukrainu (sagādājot ieročus, kas tai nepieciešami, lai aizstāvētu sevi, piemēram, prettanku un pretgaisa aizsardzības ieročus), mēs nosūtīsim Maskavai nepareizo vēstījumu, ka mēs aizstāvēsim NATO teritoriju un pārējā ir pieejama sagrābšanai. Ļoti svarīgi, lai samita lēmumi noved pie NATO attiecību padziļināšanās ar Gruziju, Moldovu un Ukrainu. Ukrainai nepieciešama ne tikai letāla militāra palīdzība, bet arī ievērojama NATO palīdzība izlūkošanā un novērošanā, lai labāk apzinātos savu situāciju. Nekas no tā nekādā veidā neapdraud Krievijas teritoriālo integritāti.
Trešā dimensija ir dalīšanās ar slogu. Mani satrauc, ka ASV ir apņēmušās četrkāršot finansējumu Eiropas Papildu garantiju iniciatīvai (ERI) līdz 3,4 miljardiem ASV dolāru, no jauna pārdislocēt atpakaļ uz Eiropu tanku brigādes kaujas komandu pastāvīgā rotācijas kārtībā un priekšlaicīgi izvietot šeit aprīkojumu otrai tanku brigādei, bet pretstatā tam Rietumeiropa apsolījusi tikai divus bataljonus.
Tas man neizklausās pēc taisnīga darījuma, sevišķi, ja runājam par Eiropas pagalmu. Nespēja iekļaut spēcīgāku Rietumeiropas elementu NATO EFP pieejā pakļauj riskam nozīmīgo, bet trauslo transatlantisma atdzimšanu Vašingtonā.
