Krievija pret Rietumiem: Kādēļ sadursmes turpināsies?
- By defencematters
Lilija Ševcova uzskata, ka sadursmes starp Rietumiem un Krieviju turpināsies, līdz kamēr Krievija neatradīs citu veidu, kā leģitimizēt savu eksistenci.
Oktaviāns Manea
Krievijas prezidents Vladimirs Putins nekad nebūtu anektējis Krimu, ja ticētu, ka Rietumi ir stipri un nezaudē spēku, Bukarestes foruma laikā Krievijas politikas eksperte Lilija Ševcova uzsvēra intervijā "Defence Matters". Skaidrojot Kremļa pašreizējo konfrontējošo attieksmi, "Center on the United States and Europe" (CUSE) analītiķe prognozēja, ka sadursmes starp Rietumiem un Krieviju turpināsies, līdz Krievijas sistēma transformēsies un tā atradīs citus veidus, kā leģitimizēt savu eksistenci.
Vai tā ir sakritība, ka Putina Krievija izaicina pēc Aukstā kara iedibināto kārtību tieši tad, kad Eiropa saskaras ar milzīgu vērtību, vadības un normu krīzi?
Mums jāpatur prātā, ka nav vienotas Krievijas pieejas. Ir tik daudz Krieviju, pat tā dēvētajā krievu vairākumā ir dažādas nozīmes nokrāsas. Krievijas politiskā sistēma, kas balstās uz personu varu un kas bijusi dzīva, vairāk vai mazāk, simtiem gadu, pēc Padomju Savienības sabrukuma ir pielāgojusies jauniem izaicinājumiem, vienkārši mainot savu retoriku un mehānismus.
Šī sistēma sevi pozicionē kā pretstatu Rietumiem un liberālajai demokrātijai. Tas notika pakāpeniski, sākot ar 2004. gadu pēc Oranžās revolūcijas un pēc 2007. gada ar Putina Minhenes runu. Kļuva acīmredzams, ka Kremlis sācis atgriezties pie Krievijas cietokšņa modeļa. Kāpēc? Acīmredzot vadība Kremlī saprata, ka atvērti logi, hibrīds - šķietami autoritārs režīms ar daudzām brīvībām un pat zināmu politisko plurālismu - ir drauds varasiestādēm. Ja jums ir puspievērts logs, tauta, sabiedrība vai vējš vienkārši pūtīs cauri. Kad cilvēki izgāja ielās 2011./2012.gadā Maskavā, tas bija signāls, ka režīmam ir jānoslēdz durvis un logi. Tas nesa līdzi paradigmas maiņu no imitēšanas modeļa uz Krievijas cietokšņa modeli. Šajā kontekstā ārpolitika kļuva par galveno instrumentu, lai īstenotu iekšpolitikas dienaskārtību - Rietumu savaldīšana un iebiedēšana iekšpus un ārpus Krievijas. Tas arī nozīmē ietekmes jomu atdzimšanu un kopumā bijušā padomju mantojuma atdzimšanu, kā arī vairāku starptautisku vienošanos anulēšanu: Budapeštas memorands par Ukrainu, 1990. gada Parīzes harta, 1975. gada Helsinku vienošanās par teritoriālo suverenitāti un neiejaukšanos. Tādā veidā sagrauta visa pēc Aukstā kara ieviestā kārtība.
Ir arī kaut kas pozitīvs tajā, ko Putins izdarīja, jo pēc 2004. gada Krievija imitēja draudzību, sadarbību un partnerību modernizācijai. Tā bija izlikšanās spēle. Rietumi izlikās, ka Krievija ir demokrātiska valsts, un Krievija izlikās, ka tā attiecas pozitīvi pret Rietumiem. Šodien neviens vairs neizliekas. Viss kļuva skaidrs. Šajā kontekstā 2014. gads bija ļoti svarīgs gads, jo šis ir atklātas konfrontācijas gads starp Krieviju un Rietumiem. Šī aukstā patiesība ļauj mums saprast, kur mēs esam, un tā ļauj arī Rietumiem pārvērtēt savu sniegumu. Nedz Putins, nedz Kremlis nekad nebūtu mēģinājis anektēt Krimu, ja neticētu, ka Rietumi ir vāji, ja neticētu, ka Amerika zaudē spēku. Mēs redzam zīmes un saņemam apstiprinājumu, ka Rietumi panīkst, ka globālais demokratizācijas vilnis nonācis lejupslīdē un [ASV prezidents Baraks] Obama pēc 2009. gada sācis nobīdīt Ameriku nost no globālās skatuves un demonstrēt spēka zudumu. Krīzes pazīmes kļuva ļoti skaidri redzamas Eiropas Savienības (ES) iekšienē - ar demogrāfiju un imigrācijas krīzi. Pāri visam - ES zaudēja savu misiju nostiprināties vai paplašināties.
Krievijas ārlietu politikas doktrīna no jauna apstiprināja visu perspektīvu. Galvenā tēze 2013. gadā, kas modernizēja ārpolitikas doktrīnu - pirms Eiromaidana -, bija, ka Rietumi pagrims un mums jāaizpilda plaisa. Putins un Kremlis izmantoja šo iespēju. Vienlaikus liberālo demokrātiju īstenotā nomierināšana vienkārši deva Putinam vēl vienu iespēju secināt, ka Krievija ir spēcīga un Rietumi ir vāji. Par viņa saukli kļuva: "Vājie tiek sakauti."
Vai Rietumi kaut ko iemācījās?
Es domāju, ka sākumā Rietumus apstulbināja Kremļa karš pret Ukrainu. Bet Putins arī pārrēķinājās, jo negaidīja, ka Rietumi būs gatavi sankcijām. Krievija arī pamodināja NATO, kas bija ilgu laiku gulējusi, un piespieda Vāciju un [Vācijas kancleri Angelu] Merkeli iznākt no ēnas un uzņemties līdera atbildību laikā, kad ES jutās pilnībā paralizēta. Eiropas vienotība sankciju jomā sāka kļūt diezgan sāpīga. Sankcijas sāka atspēlēties. Vēl viena pārrēķināšanās bija fakts, ka naftas cenas sākušas kristies. Visas šīs ekonomiski sāpīgās sekas piespieda Putinu meklēt izejas risinājumu. Kad Rietumi bija apstulbuši, Krievija rīkojās tālāk ar iebrukumiem Ukrainā. Bet pēc tam, kad sankcijas tika pieņemtas, Krievija atkāpās. Minskas vienošanās ir Kremļa mēģinājums nopirkt izejas risinājumu pēc Krievijas nosacījumiem. Pašreizējā Rietumu reakcija ir pietiekama, lai mazinātu konfliktu, bet nepietiekama, lai atrisinātu krīzi.
Pašreiz pastāv spiediens panākt jaunu vienošanos par drošību Eiropā. Taču kā Rietumi var nogludināt attiecības ar Krieviju, kas vēlas jaunu Jaltu?
Ir daudz pazīmju, ka Kremlim patiktu atgriezties pie kaut kāda varas sadalījuma un interešu jomām Eiropā, atveidojot Jaltas modeli. Es arī sacītu, ka Rietumos, sevišķi Eiropā, ir politiskie un intelektuālie spēki, kas teiktu, ka Eiropai nepieciešama Krievijas nafta un gāze. Daudzas eiropiešu firmas darbojas Krievijas tirgū, tāpēc ir nepieciešamība pēc sadarbības, kompromisiem un darījumiem. Pastāv abpusēja interese starp dažādiem elementiem Rietumu biznesa aprindās un Krievijas politiskajā šķirā. Rietumos ir tik daudz politisko Trojas zirgu, ka pastāv spēcīgs spiediens uz Rietumu valdībām nogludināt attiecības ar Krieviju. Tā ir tendence, kas turpināsies. Šie spēki pieprasa, lai Ukraina, Moldova un Gruzija tiktu atstātas Krievijas pelēkajā zonā, tas būtu tāds kā jauns finlandizācijas projekts. Īstenībā, objektīvi skatoties, mums ir pelēkā zona, jo bez dalības ES un NATO tā faktiski būs pelēkā zona. Sadursmes starp Rietumiem un Krieviju turpināsies, līdz Krievijas sistēma tiks transformēta un tā atradīs citus veidus, kā leģitimizēt savu eksistenci. Mums nevajag nekādu jaunu "Helsinki 2" vai kaut kādu citu jaunu režīmu, jo mums jau ir vesels lērums starptautisku vienošanos, un mums vienkārši tās jāievēro. Viss jau ir uz papīra. Mums nav vajadzīga nekāda jauna principu interpretēšana.
Pastāv tendence - gan Rietumos, gan Krievijā -, tiekties izskaidrot pašreizējo Krievijas agresivitāti kā sekas ar nosacījumiem un plašu Rietumu paplašināšanos uz austrumiem pazemotai Krievijai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Kāda ir pazemojuma loma Kremļa naratīvā?
Mana nostāja jautājumā par NATO un NATO paplašināšanos ir sekojoša: pēc Padomju Savienības sabrukuma mēs dzīvojam jaunā vidē, kur divpusējais pasaules sadalījums ir beidzies. Tātad katrai neatkarīgai valstij ir tiesības garantēt un nostiprināt savu suverenitāti un teritoriālo integritāti tādā veidā, kā tā vēlas. Iespējams, Krievijas pēcpadomju elitē bija daži elementi, un tie tika pazemoti, kad Polija, Rumānija vai Baltijas valstis pameta Krievijas kabatu. Bet vai jūs domājat, ka Krievijas elite, kas izveda miljardiem un miljardiem dolāru no Krievijas un dzīvo fantastisku dzīvi Parīzē, Londonā, Vācijā vai Šveicē, jūtas pazemota? "Forbes" bagātāko Lielbritānijas cilvēku sarakstā ir divi krievi. Vai tā ir pazemojuma pazīme? Diez vai. Pazemojums ir koncepts iekšpolitiskai lietošanai, lai piespiestu sabiedrību, kurai nav pat pamata tiesību vai kuras valdība nerisina pat pamata ekonomiskās un politiskās problēmas, novērst uzmanību ar Veimāras sindroma jautājumu.
Lilija Ševcova ir domnīcas "Brookings Institution" Ārpolitikas programmas centra "ASV un Eiropas centra" (CUSE) eksperte.
