Zviedru eksperte: NATO un Zviedrijai jāuzlabo savstarpējie koordinācijas mehānismi

Guntars Grīnums

Arī nebūdama NATO dalībvalsts, Zviedrija ir stingri apņēmusies vajadzības gadījumā sniegt militāru un civilu atbalstu kaimiņvalstīm, tāpēc ļoti svarīgi, lai krīzes apstākļos tādas valstis kā Zviedrija un Somija vismaz kaut kādā statusā varētu piedalīties NATO diskusiju procesā vai pat lēmumu pieņemšanā, intervijā aģentūrai LETA un aizsardzības portālam "Defence Matters" norāda Atlantijas padomes Nākotnes Eiropas iniciatīvas Ziemeļeiropas direktore un Zviedrijas Aizsardzības asociācijas ģenerālsekretāre Anna Vislandere. Viņa arī uzskata, ka Zviedrija ikdienā varētu vairāk iesaistīties Baltijas valstu aizsardzības nodrošināšanā, piemēram, piedaloties gaisa telpas patrulēšanas misijā ar savām lidmašīnām vai pievienojot zviedru kuģus Baltijas jūras spēkiem.

Vai Zviedrija būtu gatava upurēt daļu savas neitralitātes, ja Baltijas valstīm grūtā brīdī būtu nepieciešama palīdzība?

Kopš 2009.gada mūsu drošības politika skaidri paredz, ka mēs sniegsim palīdzību Ziemeļvalstīm, Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalstīm mūsu reģionā, sniedzot tām militāru un civilu atbalstu, ja viņi to lūgs. No otras puses, mēs sagaidām no viņiem to pašu arī pretī, pat ja arī mēs esam ES dalībvalstis, taču ne NATO. Tā ir tāda kā vienpusēja drošības deklarācija, kas balstās uz ES Lisabonas līguma 42.7.pantu, kas paredz stingru solidaritāti un savstarpēju aizsardzību. Mēs to esam paplašinājuši, lai tas attiektos arī uz Norvēģiju, kura nav ES sastāvā. Tātad - jā, mēs esam stingri apņēmušies būt aktīvi un izrādīt solidaritāti gadījumā, ja kaut kas notiek ar mūsu kaimiņiem.

Cik ātri praksē var tikt īstenota sadarbība starp NATO un Zviedriju, ja būtu steidzami nepieciešama vienota darbība, ņemot vērā lēmumu pieņemšanas procesus abās pusēs?

Patiesi, šo es redzu kā problēmjautājumu, pie kā mums vajadzētu strādāt. Tā kā mēs neesam NATO sastāvā, ja kaut kas notiktu, mēs nesēdētu pie viena galda ar Ziemeļatlantijas padomi, kurā tiek pieņemti lēmumi. No otras puses, NATO tas būtu noderīgi, jo Zviedrija Baltijas jūras reģionā ir liela valsts, un mēs varētu ļoti ātri iesaistīties jeb tikt ierauti konfliktā, ja tas būtu izdevīgi ienaidniekam. Šādā gadījumā NATO būtu izdevīgi, ja mēs tomēr pie galda atrastos vismaz kaut kādā statusā. Domāju, ka jums ir jāstrādā pie šiem procesiem un jāskatās, kā varam tos pilnveidot, lai zināmos apstākļos tādas valstis kā Zviedrija un Somija varētu piedalīties vismaz diskusijās un, iespējams, arī lēmumu pieņemšanas procesā, nevis tiktu atstātas pastāvēt pie kafijas automāta, lai pagaidītu, kamēr kāds iznāks no telpas un kaut ko mums pačukstēs. Būtu ļoti būtiski, lai mēs esam diskusiju procesā, lai varam dalīties ar informāciju, kas ir mūsu rīcībā, un koordinēt savas darbības. Uzskatu, ka tas būtu ļoti, ļoti svarīgi, jo notikumi šeit risinātos ļoti ātri. Iespējams, ņemot vērā visas maldināšanas, mēs nemaz skaidri nezinātu, kas vispār notiek, tāpēc mūsu darbību koordinēšana, situācijas izpratnes un informācijas apmaiņa būtu ļoti svarīga. Ceru, ka mēs spēsim izstrādāt labu mehānismu, kas varētu būt ļoti noderīgs.

Cik cieša ir sadarbība starp Zviedrijas un Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem? Vai mēs strādājam kopā tikai epizodiski vai ikdienā?

Drīzāk kopā strādājam ikdienā. Tam mums ir labs pamats, jo deviņdesmitajos gados, pirms Baltijas valstis kļuva par NATO dalībvalstīm, Zviedrija darīja ļoti daudz, lai palīdzētu tām pārejas procesā, sniedzot atbalstu Baltijas valstīm, lai tās spētu sagatavoties dalībai NATO. Mums ir visai ilgas kopīga darba tradīcijas, esam arī kopā strādājuši NATO vadītās starptautiskās misijās, mums bieži notiek kopīgas mācības, un šādā veidā mēs cenšamies integrēties. Turklāt tagad NATO ir palielinājusi savu klātbūtni Baltijas valstīs, kas ir ļoti labi.

Tā kā Zviedrija ir tik tuvu un mūsu drošības politika paredz, ka mums ir jābūt spējīgiem palīdzēt, mums vajadzētu kontaktus pastiprināt un vienam otru iepazīt vēl labāk. Manuprāt, tas ir svarīgi. Mēs arī varētu iesaistīties vēl vairāk, piemēram, Zviedrija varētu piedalīties gaisa telpas patrulēšanas misijā ar savām lidmašīnām. Nedomāju, ka tas būtu neiespējami. Tāpat mēs varētu pievienot zviedru kuģus jūras spēkiem, lai turpinātu strādāt kopā šādi.

Vai Zviedrija kā neitrāla valsts pret Krievijas uzbrukumu Rietumu vērtībām pamatā cīnās patstāvīgi, vai arī mēs drīzāk cīnāmies kopā?

Zviedrija cīnās kopā ar ES dalībvalstīm, ar kurām mēs kopā balstāmies uz šīm vērtībām, mēs esam tuvi partneri NATO, esam arī ANO Drošības padomes locekļi, tādējādi mēs arī aizstāvam visas pasaules vērtības. Domāju, ka mēs nepavisam neesam vientuļi sajūtā, ka Krievija mūs izaicina.

Vēršanās pret mums ir tāda pati kā pret daudzām citām Rietumu valstīm, tomēr mēs neesam Krievijas propagandas un dezinformācijas galveno mērķu vidū. Tas, ko mēs jūtam, ir spiediens divās pamata tēmās: tā kā Zviedrija ieņem ļoti stingru pozīciju pret Krieviju Ukrainas kara sakarā, esam pieredzējuši pat viltotu vēstuļu izsūtīšanu mūsu aizsardzības ministra vārdā un citus gadījumus; savukārt otra tēma ir saistīta ar Zviedrijas iestāšanos NATO. Mēs pastāvīgi dzirdam no Krievijas amatpersonām, no Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova, pat no paša prezidenta Vladimira Putina, ka gadījumā, ja Zviedrija pievienotos NATO, Krievijai nāktos tam pievērsties un pielāgoties šai jaunajai situācijai. Protams, ir mazliet nepatīkami dzirdēt šāda veida paziņojumus, kad par savu drošības politiku Zviedrija lemj pati, un šajā sakarā mēs gribētu dzirdēt cita veida izteikumus.

Cik daudz to visu izjūt Zviedrijas ierindas pilsoņi?

Domāju, ka zviedri tradicionāli ir bijuši skeptiski pret Krieviju - ja jūs papētītu sabiedriskās domas aptauju rezultātus, tad redzētu, ka mēs esam starp pašiem skeptiskākajiem. Un tas tā bija pat pirms Krimas. Tam pamatā ir arī mūsu vēsture. Līdz ar to Krievijai priekšā stāv šāds slieksnis, kam nav viegli tikt pāri. Mēs esam diezgan dzīvespriecīgi, mums nav krievu minoritātes, mums pat nav robežas ar Krieviju un nekādu vēsturisko saišu. Tas, ko Krievija varētu pasākt, ir mēģinājumi ietekmēt dažas grupas jautājumā par iestāšanos NATO, lai tās kļūtu svārstīgas un skandinātu, ka nav nekādas jēgas pievienoties aliansei, lai pasliktinātu attiecības ar Krieviju.

Ja runājam par ierindas pilsoņiem, tad būtiski ir tas, ka Zviedrijas medijos aizvien plašāk tiek diskutēts par to, kā tikt galā ar šādiem Krievijas paziņojumiem, kuru saturs visdrīzāk tautā tiek uztverts nekritiski, kā patiesība. Mediji pret to tagad izturas daudz uzmanīgāk, un līdz ar to sabiedrība kļūst aizvien informētāka par to, ka šādas lietas notiek.