Veršbovs: Krievija baidās no Rietumiem, tāpēc pati cenšas iebiedēt
- By Guntars Grinums
Bijušais NATO ģenrālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs uzsver, ka Krievija vēlas demonstrēt savu spēju seksmīgi iesaistīties pilna apmēra karā ar NATO.
Guntars Grīnums
Nupat pieredzēto Krievijas un Baltkrievijas kopīgo militāro manevru "Zapad" vēriens liecina, ka Maskava nepārprotami ļoti baidās no Rietumu vērtībām, tāpēc cīnās pret tām un ļoti vēlas demonstrēt savu spēju sekmīgi iesaistīties pilna apmēra karā ar NATO, intervijā aģentūrai LETA un aizsardzības portālam "Defence Matters" uzsvēra bijušais NATO ģenerālsekretāra vietnieks Aleksandrs Veršbovs. Viņa skatījumā, aliansei ir jāizdara secinājumi, jāstiprina savas atturēšanas spējas un jāpaplašina militārās mācības, tomēr tā nedrīkst savu reakciju pārspīlēt, lai Krievijas mēģinājumi iebiedēt Rietumus nenestu augļus un Krieviju nesāktu uztvert kā daudz spēcīgāku, nekā tā patiesībā ir, jo NATO neapšaubāmi ir daudz spēcīgāka par Krieviju.
Baltijas valstis un Polija bija nopietni nobažījušās par iespējamām provokācijām Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību "Zapad" laikā. Vai šīm bažām bija reāls pamats?
Nedomāju, ka mums būtu bijis jābaidās no "Zapad", kaut arī pastāvēja daži scenāriji, kas varēja tikt īstenoti, piemēram, karaspēka pastāvīga atstāšana Baltkrievijā. Domāju, ka lielā publicitāte un prasības Krievijai nodrošināt lielāku caurskatāmību varēja spēt atturēt krievus pat no šādu scenāriju apsvēršanas. To gan mēs nekad skaidri neuzzināsim. Kaut pilna analīze vēl tikai top, es domāju, ka "Zapad 2017" mēs redzējām Krievijas bruņoto spēku un stratēģijas attīstības turpinājumu, ja salīdzinām šos manevrus ar "Zapad 2013". Klāt nākusi spēja mobilizēt lielu skaitu karavīru, turklāt viņi demonstrēja daudz lielāku prasmi izmantot šos spēkus ļoti konkrētos veidos, ieskaitot A2/AD (pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu) prasmes, lai likvidētu vai kavētu ienaidnieka spēju piesaistīt papildspēkus. Mēs redzējām daudz prasmīgākas dažādu spēku kopīgas operācijas. Protams, atkal redzējām, kā krievi izliekas, ka gatavojas cīņai pret terorismu, kaut patiesībā viņi izmantoja šīs mācības, lai demonstrētu Krievijas spējas karot un uzvarēt pilna apmēra karā ar NATO. Mums no tā ir jāizdara daži secinājumi. Iespējams, mums pašiem jāpaplašina savas mācības, jāpaaugstina savas spējas neitralizēt šos A2/AD operāciju draudus, jāturpina spiediens uz Krieviju, lai tā īstenotu caurskatāmāku politiku. Ir pilnīgi skaidrs, ka "Zapad" piedalījās vairāk nekā 12 700 karavīru, tāpēc mums ir jātur krievi pie Vīnes dokumenta vienošanās par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā un citu vienošanos burta.
Ja gar mūsu austrumu robežām turpināsies tik apjomīgi manevri, vai mums nevajadzētu apsvērt NATO spēku skaitliskā sastāva palielināšanu Baltijā?
Domāju, ka mūsu Baltijas valstīs un Polijā izvietotie bataljoni bija pietiekami efektīvs atturēšanas līdzeklis pret jebkādām provokācijām pat tad, ja skaitliski šie spēki ir relatīvi nelieli. Tas Krievijai liek pavisam skaidri saprast, ka jebkāda scenārija gadījumā tā iesaistītos konfliktā ar visu NATO, nevis tikai ar Latvijas vai Igaunijas aizsardzības spēkiem. NATO pieņemtā stratēģija ir ļoti atkarīga no papildspēku piesaistīšanas. Ja sāktos krīze un mēs redzētu, ka tiek mobilizēti tādi spēki, kādus redzējām "Zapad" laikā, tad mums būtu jāaktivizē daļa šo papildspēku un jāpārvieto tie no dislokācijas vietām, lai tie atrastos Rietumeiropā vai ASV. Un mums ir jāveic mācības, lai pilnveidotu savas spējas to izdarīt, lai parādītu krieviem, ka situāciju uztveram nopietni. Tāpēc NATO mācībām jātiek jūtami paplašinātām, lai demonstrētu mūsu spēju īstenot visu mūsu stratēģiju dzīvē, ieskaitot liela apjoma papildspēku piesaistīšanu.
Vai Krievijas manevrus varam vērtēt arī kā kārtējo soli cīņā par cilvēku prātiem, kā propagandas un informācijas kara sastāvdaļu? Vai mēs šajā karā nezaudējam?
Es domāju, ka mūsu galvenajam uzdevumam dezinformācijas, viltus ziņu un propagandas sakarā ir jābūt cilvēku izglītošanai, lai viņus padarītu piesardzīgākus un kritiskākus pret informācijas avotiem. Militārās mācības sniedz mazliet citādāku informāciju, viņi vēlas iebiedēt, viņi vēlas, lai mēs no Krievijas baidītos, lai parādītu Krieviju kā daudz spēcīgāku, nekā tā patiesībā ir, lai demoralizētu, sašķeltu aliansi, varbūt pat mudinātu atbalstīt prasības atcelt sankcijas bez jebkāda Ukrainas krīzes atrisinājuma. Mums jābūt godīgiem pašiem pret sevi un skaidri jāsaprot, ko Krievija dara. Mēs nedrīkstam tikt iebiedēti, mums ir jāsper nepieciešamie soļi, lai stiprinātu mūsu atturēšanas spējas. Bet vienlaikus arī nedrīkstam savu reakciju pārspīlēt, lai nedotu krieviem gandarījumu, izskatīdamies nobijušies, kad patiesībā tieši mēs bez jebkādām šaubām esam spēcīgākā puse - mums ir lielākas militārās spējas, mūsu valstis ir daudz bagātākas par Krieviju un mūsu pusē ir demokrātiskās vērtības. Ja mēs apskatām visu ainu kopumā, tad ir skaidrs, ka tā ir Krievija, kam ir jābaidās no mums un mūsu vērtībām. Es domāju, ka tieši no tā [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins arī ir nobijies - viņš baidās no Rietumu vērtībām un tieši tāpēc viņš cenšas iznīcināt rietumnieciskas nākotnes cerības Ukrainā un Gruzijā. Mēs nedrīkstam viņam ļaut to izdarīt.
Vai Rietumu pasaule un NATO ir sapratusi, kā tai vajadzētu atbildēt uz propagandas un viltus ziņu triecieniem?
Mums ikdienā ir jāneitralizē tāda propaganda, kuras mērķis ir realitātes izkropļošana, Krievijas noziegumu Sīrijā un Ukrainā attaisnošana, atbalsta sniegšana ekstrēmistiskiem politiskajiem spēkiem, kā arī separātistu un nacionālistu kustībām. Mums ir jāpilnveido spējas piedalīties informācijas karā īsta konflikta situācijā. Krievi lietos kiberuzbrukumus, viņi pielietos visu, sākot ar īsziņām mūsu karavīru telefonos un līdz pat plaša mēroga propagandai starptautiskajos ziņu medijos, viņi mēģinās maldināt mūsu lēmumu pieņēmējus vai vismaz radīt šaubas un svārstīšanos, kas traucēs NATO laikā pieņemt lēmumus. Domāju, ka NATO vajadzētu piešķirt vairāk resursu "Stratcom" stratēģiskās komunikācijas izcilības centram Rīgā, kura darbībā piedalīties vajadzētu vēl vairākām valstīm. Šim centram savukārt vajadzētu saslēgties ar jauno centru Helsinkos, kas pēta pretlīdzekļus hibrīdkara draudiem, lai mēs spētu panākt labāku izpratni un izstrādāt jaunas stratēģijas, lai stātos pretī šiem ļoti sarežģītajiem draudiem. Šie draudi nav jauni, Padomju Savienība lietoja šīs tehnoloģijas jau pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, mobilizējot starptautiskās komunisma kustības un pat "pārdodot" savu stratēģisko aliansi ar [nacistiskās Vācijas līderi Ādolfu] Hitleru pēc 1939.gada. Tagad, kad ir klāt nācis internets un dažādas kibermetodoloģijas, šāda veida informāciju ir iespējams padarīt par ieroci daudz lielākos apmēros, turklāt tas izmaksā ļoti lēti. Mēs ceram, ka eksperti, piemēram, šo abu centru pārstāvji, mums palīdzēs salikt visu pa plauktiņiem un attīstīt stratēģiju, lai stātos šiem draudiem pretī.
Rietumu pasaule šķita šokēta par Krievijas efektivitāti šajā jomā un joprojām šķiet šokēta. Vai tas patiešām bija tik neparedzams?
Jā, šokētiem mums nevajadzētu būt. Esam redzējuši ļoti naidīgu attieksmi no Putina puses, it īpaši, ja palasām viņa 2007.gada runu Minhenes Drošības konferencē un daudzus viņa paziņojumus pēc tās. Viņš uzskata, ka Krievija atrodas karastāvoklī. Viņš karo pret Rietumu vērtībām, kuras spēj apdraudēt Putina sistēmu Krievijā. Domāju, ka tieši tas ir pamatā daudzām lietām, kuras šodien pieredzam. Tomēr piekrītu, ka mēs neparedzējām, ka viņi spers nepārprotamus soļus, lai iejauktos Amerikas vēlēšanās, vai izmantos zagtu informāciju kombinācijā ar ekstrēmistu propagandu "Facebook" un tviterī. Domāju, ka mēs patiešām neparedzējām, ka viņi īstenos tik ambiciozu stratēģiju. No šīm mācībstundām esam daudz mācījušies, ASV joprojām turpinās izmeklēšana - kaut arī ASV prezidents pats joprojām atrodas tādā kā nolieguma fāzē -, tomēr domāju, ka vairākums Amerikas politiķu un ekspertu to uztver ļoti nopietni. Un mēs esam jau iemācījušies apturēt Krievijas panākumus, jo tie Francijā un Vācijā jau bija daudz mazāki. Šo uzbrukumu izprašana ir pirmais solis pretī risinājumam.
Vai mums nav visvairāk jābaidās no pēkšņas Ziemeļkorejas krīzes eskalācijas, jo tā varētu novērst uzmanību no Baltijas, it īpaši jau ASV uzmanību?
Jā, Ziemeļkoreja dominē virsrakstos, un pati situācija ir ļoti trausla. Esmu mazliet nobažījies par retorikas eskalāciju no abām pusēm. Es ļoti vēlētos, lai ASV prezidents ieņemtu vairākiem saviem priekštečiem līdzīgu pozīciju, savā retorikā izturoties kā nobriedis, savaldīgs līderis, kurš ir koncentrējies uz koalīcijas vienošanu, ieskaitot Ķīnu un pat Krieviju, lai kopā spētu izdarīt lielāku spiedienu pret ziemeļkorejiešiem un vienotos par kaut kādu kodoljautājuma risinājumu. Patiesībā, ja atmetam malā šo retoriku, ASV ir veicies visai labi, panākot stingrākās Apvienoto Nāciju Organizācijas sankcijas pret Ziemeļkoreju un to, ka Ķīna īsteno daudz lielāku spiedienu, apturot atsevišķu stratēģisku preču eksportu uz Ziemeļkoreju un atturoties iepirkt citas preces. Mums jāļauj šai spiediena stratēģijai strādāt, nevis jāriskē retorikas pārmērību dēļ iekulties militārā konfliktā.
Arī jūs mudinājāt Ukrainas konfliktā iesaistītās puses vienoties par miera uzturētāju spēku izvietošanu Austrumukrainā. Vai negaidītais Putina atbalsts šādu spēku izvietošanai nav Krievijas viltība, lai nostiprinātu sava veida "status quo" pār okupētajām teritorijām. Vai arī redzat šeit reālu izdevību?
Neesmu drošs, vai tā ir viltība vai nopietns priekšlikums, tāpēc mums Putins ir jāpārbauda pie sarunu galda, šajā gadījumā pat ANO Drošības padomē. Lai redzētu, vai spējam vienoties par rezolūciju, kas sniedz stingras pilnvaras miera uzturēšanas spēkiem, kas beigu beigās spētu panākt Minskas vienošanās izpildi, izbeidzot vardarbību, vienlaikus nodrošinot arī visa bruņojuma un nelegālo bruņoto formējumu izvešanu no Donbasa un Ukrainas suverenitātes atjaunošanu. Iespējams, vairāku posmu gaitā varētu pastāvēt pārejas laika periods, kurā darbotos sava veida starptautiska administrācija, kuru atbalsta ANO miera uzturētāji, šī pārejas perioda noslēgumā Ukrainai nosūtot savus spēkus gar tās starptautisko robežu. Šobrīd mēs nezinām, vai tas ir nopietni vai nē, tāpēc turēsim miera uzturēšanas spēku ideju uz sarunu galda un tad redzēsim, vai krievi tam piekritīs.
Vai NATO pārvaldes sistēma, pats lēmumu pieņemšanas un to īstenošanas dzīvē process ir pietiekami ātrs, lai atbilstu modernās pasaules izaicinājumiem? Vai NATO nebūtu jāreformē, lai alianse kļūtu "ātrāka" visās šī vārda nozīmēs?
Runājot par lēmumiem, kas attiecas uz NATO spējām, savas klātbūtnes palielināšanu vai mūsu militārās doktrīnas pielāgošanu mūsdienu prasībām - es domāju, ka NATO sistēma strādā pavisam labi. Nav vajadzīgi samiti, lai pieņemtu šādus lēmumus. Piemēram, mēs ceram, ka līdz februārim NATO aizsardzības ministri vienosies par izmaiņām militārajā komandstruktūrā. Šīs izmaiņas ir nepieciešamas, lai pilnībā sagatavotu aliansi pilna apmēra kara iespējai ar Krieviju. Līdz šim jebkāda komandstruktūra vairāk tika veidota Afganistānas tipa operācijām. Tā tika samazināta apmēros 2010.-2011.gadā, kad pasaule vēl bija drošāka. Domāju, ka ir cita joma, kur NATO ir jāpaātrina lēmumu pieņemšanas temps, - alianses rīcība krīzes apstākļos. Es runāju par hibrīdkaru un tādu neskaidru situāciju iespēju, kurā iesaistīti šie neuniformētie karavīri, tā saucamie “mazie zaļie cilvēciņi”, vai kiberuzbrukumiem, kad nav iespējams noteikt, no kuras valsts tie nāk, civilie nemieri, kurus, iespējams, izprovocē “piektā kolonna”. Visi šie paņēmieni var radīt potenciālu agresijai, pirms mums vispār ir skaidrs, kas īsti notiek. NATO ir jāpaātrina lēmumu pieņemšanas process un ir jāveic lielisks darbs, daudz ātrāk daloties ar izlūkošanas informāciju par šāda tipa brīdinājuma zīmēm, lai mēs netiekam atsviesti vienu, divas vai trīs dienas pēc notikumiem, kad vairs nav iespējams adekvāti atbildēt. Šāda veida lēmumu pieņemšanas process mums patiešām ir jāpaātrina.
