Vācijas loma Eiropā pēc “Brexit”
- By defencematters
Vācijai nevajag jaunu Auksto karu, tai vajag, lai Krievija palīdz atrisināt konfliktu Tuvajos Austrumos un palīdz apturēt migrantu plūsmu uz Eiropu.
Žurnālists Oktaviāns Manea intervijā "Defence Matters" iespējamo Vācijas lomu Eiropā bez Lielbritānijas apsprieda ar politisko risku konsultāciju firmas "Nova Europa" direktoru Timotiju Lesu.
Pēc Lesa domām, galvenais jautājums Eiropas politikā nākamajā desmitgadē būs tas, ko Vācija izvēlēsies darīt ar savu pieaugošo varu.
Bijusī Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere mēdza sacīt, ka Eiropas vēsture kopš 1870. gada lielā mērā bijusi par to, kā atrast pareizo struktūru Vācijas savaldīšanai. Vai mēs pieredzēsim Vācijas jautājuma atkārtotu aktivizēšanos, sevišķi vairāku austrumu valstu perspektīvā, kuru vēsture kā robežzemju reģioniem nekad nav bijusi pozitīva, kad Vācija un Krievija (parasti) sadarbojušās pret to interesēm?
Jā, es domāju tāds risks pastāv. Vācija pēdējās desmitgadēs nogājusi ievērojamu ceļu. Pēc sakāves un sašķelšanas 1945. gadā tā Rietumvācijas teritorijā radīja dinamiskāko ekonomiku Eiropā. Rietumvācija pēc tam paplašinājās, lai ietvertu Austrumvāciju un radītu Eiropas iekšzemē lielāko valsti pēc iedzīvotāju skaita. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un 21. gadsimta pirmajos desmit gados Vācijas rūpniecība izpletās dziļi bijušajā komunistiskajā blokā, radot plašu ekonomisko aizmuguri, sākot no Igaunijas līdz Rumānijai. Pagājušajā gadā Vācija arī neviļus pievērsās savai vājākajai vietai, proti, demogrāfiskajam norietam, ielaižot cilvēkus no ārpus Eiropas. Gandrīz visās jomās Vācija izskatās pēc augoša spēka.
Vēl pavisam nesen galvenais Vācijas apvaldīšanas veids bija politiskais: tās integrācija Eiropas Savienībā (ES), tās atturība izvērst suverēnu varu un tās uzticība kolektīvai lēmumu pieņemšanai. Tomēr ar ES institūciju paralīzi tas viss tagad sāk pajukt. Rezultātā Vācija kļuvusi par spēcīgāko suverēno spēlētāju Eiropā, kas spējīga uzspiest savas izvēles pārējam kontinentam: tostarp par politiku eirozonā, migrantu pārdalīšanu, attiecībām ar Krieviju un ES paplašināšanos Balkānos.
Šajā ziņā, iespējams, galvenais jautājums Eiropas politikā nākamajā desmitgadē būs, ko Vācija izvēlēsies darīt ar savu pieaugošo varu. Runājot par attiecībām starp Vāciju un Krieviju, tās būs būtiskas Eiropas politikas veidošanā. Vienā ziņā šo attiecību raksturs ir aktuāls jautājums, jo Vācijas un Krievijas attiecību vēsture svārstās starp ciešas sadarbības periodiem un spēcīgu naidīgumu. Bet es domāju, ka tās abas sadarbosies ekonomisko aspektu dēļ. Vācijai kā importētājai arī turpmāk vajadzēs Krievijas energoresursus, sevišķi pēc tam, kad tā šīs desmitgades beigās beidzot slēgs savas atomelektrostacijas. Kā investorei Vācijai būs nepieciešams Krievijas darbaspēks. Centrāleiropa kļūst dārga un patiesībā vairs nespēj absorbēt vēl daudz vairāk tiešo ārvalstu investīciju, jo tai trūkst kvalificēta darbaspēka. Krievijai turpretī ir milzīgs un nepietiekami nodarbināts darbaspēks, ko Vācijas ražotāji var izmantot un kas neatrodas pārāk tālu no Vācijas. Tikmēr kā eksportētāju Eiropu var gaidīt smagi laiki, ja izjūk eirozona, kas palielinās Krievijas tirgus nozīmi.
Kas attiecas uz Krieviju, tā izturēsies pozitīvi pret Vāciju. Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēdējos pāris gados ir stabilizējis Krieviju un viņam izdevies apturēt ekonomikas pagrimumu, neskatoties uz neseno sankciju ietekmi un naftas cenas krišanos. Tomēr viņam nav izdevies īstenot politiskās un ekonomiskās reformas, kas nepieciešamas Krievijas ekonomikas modernizēšanai un izaugsmes nodrošināšanai ilgtermiņā. Šajā ziņā Vācijas piedāvājums eksportēt vairāk savu tehnoloģiju uz Krieviju par brīvu, radīt darbvietas un iespējas, būs pārāk labs piedāvājums, lai Maskava no tā atteiktos.
Pašreiz tuvāku politisko attiecību veidošanai pastāv šķērslis, proti, Krievijas agresīvā uzvedība pierobežas reģionos. Tomēr, es nedomāju, kas tas būs šķērslis pat īstermiņā, jo Vācijai nepieciešama Krievija, lai atrisinātu konfliktu Tuvajos Austrumos un apturētu migrantu plūsmu uz Eiropu. Vācija arī nevēlas jaunu Auksto karu pie savas austrumu robežas, kas tikai radītu lielāku slodzi uz krīzes jau tā piemeklēto ES. Šajā kontekstā Vācija jau mīkstina savu nostāju pret Krieviju. Pēdējās nedēļās ārlietu ministrs ir aicinājis pakāpeniski atcelt sankcijas pret Krieviju, Aizsardzības ministrija ir publicējusi jaunu stratēģijas dokumentu, kurā aicināts uz sadarbību ar Krieviju, un Vācijas kanclere Angela Merkele ir paziņojusi, ka Ukrainas vēlme pievienoties ES ir ārpus dienaskārtības.
Tomēr attiecībās joprojām ir jautājumi, kas ved strupceļā, no kuriem visredzamākais ir Krievijas iesaistīšanās Donbasā, tās nepakļaušanās Minskas II vienošanās nosacījumiem un Krimas okupācija. Bet es pieļauju, ka šie jautājumi galu galā tiks atstāti mierā, sevišķi, ja Merkeli pēc nākamajām vēlēšanām aizvietos izteiktāks labā spārna līderis, kurš Vācijas būtiskākās nacionālās intereses stādīs augstāk par bažām par Krievijas iejaukšanos Ukrainā. Rezultātā Krievijai būs Vācijas netieša piekrišana savu stratēģisko interešu īstenošanai, tostarp prokrieviskas valdības atjaunošanai Ukrainā.
Valstis, kas atrodas pa vidu, protams, neuztvers to pozitīvi. Pret Krieviju noskaņotie elementi Ukrainā pamatoti kritīs panikā, un Baltijas valstis, kas jau baidās no Krievijas revanšisma, pieredzēs, ka Vācija ierosina noregulējumu, kas piedāvā atrisināt Ukrainas jautājumu pamatā uz Krievijas nosacījumiem.
Tomēr, lai cik labdabīgi būtu Vācijas nolūki, tie, visticamāk, izraisīs apjukumu trauslajā reģionā, kur maz kas pagaisis no atmiņas un visi ir saspringti. Tā vietā, lai mazinātu spriedzi, Vācijas tuvošanās Krievijai, visticamāk, palielinās bailes un aktivizēs vairākas reģionālās tendences, kas jau ir vērojamas, tostarp Polijas un Baltijas valstu militāru modernizēšanos, centienus iesaistīt ASV un Lielbritāniju Austrumeiropā un jaunas, Polijā centrētas, drošības alianses kristalizēšanos, ietverot Baltijas valstis, Rumāniju, Bulgāriju un Ukrainu.
Ļaunākais scenārijs ir tāds, ka Polija pārspīlēti reaģēs uz uztvertajiem draudiem un iedrošinās amerikāņus pastiprināt buferzonu Ukrainā, tas ir, izvietojot valstī karavīrus. Tas izraisītu paniku Krievijā, kuras pašas drošība ir atkarīga no Ukrainas kā draudzīga bufera saglabāšanas, un provocētu Maskavu izvietot savus karavīrus valsts dienvidos un austrumos. Abas puses, protams, censtos izvairīties no tiešas cīņas, bet ģeopolitiskā realitāte ir tāda, ka Ukraina funkcionāli sadalītos un Austrumeiropā parādītos jauns dzelzs priekškars.
Runājot par pēdējo gadu, Polija popularizējusi vaļīgu reģionālu pašpalīdzības sistēmu, ko ietekmējusi starpkaru ideja - "intermarium". Vai šāds ietvars/projekts ir rādītājs ES un NATO vājumam un sašķeltībai? Vai tā būtu reakcija uz Vācijas un Krievijas aliansi?
Jūsu jautājuma premisa ir pamatā pareiza. Jauna "intermarium" parādīšanās, vispirms, ir atbilde uz draudiem, kas tiek piedēvēti Krievijai. Un aiz tā stāv bailes, ka NATO līguma piektā panta drošības garantijas realitātē var nebūt tik cietas kā uz papīra. Līdzīgi kā ES, organizācija ir uzņēmusies pārāk daudz, uzņemot par daudz locekļu ar atšķirīgām interesēm un ārpolitikām, un nav vienprātības par to, kā tikt galā ar Krieviju. Katrai enerģiskai valstij pretī stāv miermīlīga valsts, kas ir mierā ar acu pievēršanu uz Krimu un attiecību normalizēšanu ar Krieviju. Polijas politiķi bijuši piesardzīgi savos publiskajos komentāros, bet to rīcība liecina, ka viņi izlēmuši paši parūpēties par savu drošību, radot reģionālu pašpalīdzības aliansi, ko pastiprinās amerikāņi un briti, uzņemoties savu vēsturisko lomu pēc "Brexit" perioda, selektīvi iejaucoties Eiropā, lai saglabātu mieru un reģionālo spēku līdzsvaru. Es negaidu, ka Vācija un Krievija izveidos oficiālu aliansi, bet tā vietā veidos siltākas attiecības, balstoties uz kopīgām ekonomiskajām interesēm. Tomēr pat tas vājinās NATO aliansi un izraisīs bailes Baltijā, palielinot inerci "intermarium" radīšanai.
Piebilstot pie visa šī, jāsaka, ka, manuprāt, Polijai būs grūti iesaistīt kādu citu valsti Centrāleiropā savā pret Krieviju vērstajā aliansē un Višegrādas četrinieks pārstās funkcionēt. Par to liecina tas, ka Ungārija, Čehija un Slovākija, kā arī Austrija, Horvātija un Slovēnija dod priekšroku balansēšanai starp Vāciju un Krieviju, nevis vienas puses atbalstīšanai, tādēļ jebkurš "intermarium" aprobežosies ar Krievijas pierobežas valstīm.
---
"Nova Europa" direktors Timotijs Less vairākus gadu desmitus strādājis par analītiķi un diplomātu Lielbritānijas Ārlietu ministrijā, vadījis Lielbritānijas vēstniecību Baņa Lukā (Bosnijā un Hercegovinā) un ES Institūciju departamentu un ieņēmis politiskā sekretāra amatu Lielbritānijas vēstniecībā Skopjē, Maķedonijā.
