Ukraina, Rietumu miermīlīgums un Krievijas ekspansionisms
- By defencematters
Atsevišķās Eiropas politiskajās aprindās arvien izplatītāka kļūst ideja par samierināšanos ar Krimas aneksiju. Tomēr tādējādi tiek ignorētas nianses, kas liek apšaubīt Kremļa versiju par vietējo iedzīvotāju teju vai vispārējo atbalstu aneksijai.
Andreass Umlands
2017. gada vasarā Vācijas Bundestāga vēlēšanu kampaņu satricināja negaidīts Vācijas liberāļu līdera Kristiāna Lindnera paziņojums. Brīvo demokrātu partijas (FDP) - centriski labējā politiskā spēka - priekšsēdētājs ierosināja samierināties ar Krimas aneksiju kā "ilgstošu pagaidu risinājumu". Kaut arī tas bija neparasti, Lindners vienīgi pauda viedokli, kas Vācijā un citās Rietumu valstīs ir dzirdams daudzu politiķu, diplomātu un žurnālistu vidū.
Patiesībā Lindners, vismaz Vācijas politiskajā kontekstā, nav Kremļa ekspansionismam izrādījis vislielāko labvēlību. Piemēram, Vācijas vecākās partijas sociāldemokrātu (SPD) bijušais priekšsēdētājs Matiass Placeks vēl 2014. gada beigās ierosināja, "ar atpakaļejošu datumu attiecībā uz starptautiskajām tiesībām noregulēt" Krievijas veikto Krimas aneksiju. Vācijas jaunās labējo populistu partijas "Alternatīva Vācijai" (AfD), kas 2017. gada septembrī iekļuva Bundestāgā, priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Gaulands vasarā sacīja, ka "Krima galu galā ir sena Krievijas teritorija un nevar tikt atdota atpakaļ Ukrainai", ar šo spriedumu pilnā mērā pieņemot Krievijas versiju par seno zemju apvienošanu. Savukārt kreiso radikāļu partijas "Die Linke" ("Kreisie") līdere Zāra Vāgenknehte skubināja Vāciju atzīt Krimas aneksijas leģitimizēšanas "referendumu" vēl pirms paša 2014. gada marta notikuma.
FDP līderis savā vērtējumā vēl bijis relatīvi mērens. Lindners vienkārši apliecināja, ka atšķirībā no Donbasa jautājuma Krimas nonākšana atpakaļ Ukrainā ir ilgtermiņa projekts. Viņa šķietami pragmātiskā pieeja nav tikai reakcija uz Maskavas izteikto nevēlēšanos atdot Krimu Ukrainai un aneksijas lielo popularitāti krievu vidū. Lindnera pieeja ir simptomātiska plašākām tendencēm Eiropas Savienības politiskajā istablišmentā - pievērt acis uz Krievijas imperiālismu un to darīt, vienkārši ignorējot patieso situāciju uz vietas.
Kā cita starpā konstatēts arī nesenajā Eiropas Ārlietu padomes pētījumā, ir zināms skaits vadošo partiju, kas, kaut arī ir daļa no tradicionālajiem politiskajiem spēkiem, tomēr regulāri sliecas sniegt atbalstu Krievijai. "Šīs partijas pilnībā atbalsta Rietumu modeli, atvērtas sabiedrības, brīvo tirdzniecību, politiskās brīvības, sociālo modernizāciju un sekulāru valsti. Bet tās arī iestājas par ciešāku ekonomisko sadarbību ar Krieviju, sankciju vājināšanu pie pirmās iespējas vai arī kļūst šaubīgas, kad runa ir par to, kā būtu jāorganizē Eiropas drošības kārtība," norādīja padomes vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Gustavs Grasels.
Kremļa versija
Kremļa propagandētā versija, ka sajūsmas pilns atbalsts aneksijai Krimas iedzīvotāju vidū bijis teju vispārējs, bieži iezogas arī Rietumu dominējošajā diskursā. Šī versija ir īpaši populārs arguments Eiropas "Krievijas sapratēju" vidū biznesa aprindās, komentētāju un radikālo partiju vidū. Tā arī ir ābeces patiesība Krievijas Federācijas valdības uzturētajā sabiedriskajā diskursā.
Tiesa gan, šajā argumentā tiek ignorēts ne tikai 2014. gada februāra beigās notikušās slepenās militārās operācijas fakts - tā notika pirms Krimas atdalīšanās no Ukrainas un radīja apstākļus, lai tā notiktu, kā arī pirms Krievijas veiktās Krimas aneksijas. Daudzas detaļas par 2014. gada martā Krievijas organizēto "referendumu" arī liek apšaubīt mītu, ka Krimas iedzīvotāju vidū bijis pārliecinošs atbalsts "atkalapvienošanai" ar Krieviju.
Cita realitāte
Ar vienu no viskritiskākajiem agrīnajiem ziņojumiem par pseidoreferendumu klajā nāca Krievijas prezidenta biroja Pilsoniskās sabiedrības attīstības un cilvēktiesību padomes trīs pārstāvji. Viens no šīs oficiālās Krievijas struktūras locekļiem Krimu apmeklēja 2014. gada aprīlī. Krievijas prezidenta padomes ziņojums balstīts privātā izpētes braucienā uz nule kā anektēto pussalu, un tajā lēsts, atsaucoties uz vietējiem sarunu biedriem, ka balsotāju aktivitāte nav bijusi vis 83,1%, kā to oficiāli apgalvoja Kremļa ieceltās Krimas varasiestādes, bet drīzāk gan 30-50%. Atbalsts aneksijai balsotāju vidū nav bijis 96,77%, kā to ziņoja Maskavas kontrolētās varasiestādes, bet gan aptuveni 50-60%. Pēdējais skaitlis ir tuvs rezultātiem sabiedriskās domas aptaujās pirms aneksijas un tam par labu runā analīzes par, pēc visa spriežot, plaši izplatīto vēlēšanu falsifikāciju, un ko daļēji apstiprina Krimas tatāru Medžlisa aplēšu vēl pieticīgākie skaitļi.
Pat pieņemot, ka ievērojami augstāka aktivitāte un lielāks reālais atbalsts aneksijai bija Sevastopolē, kur atradās Krievijas Melnās jūras flotes bāze, tas nozīmētu, ka no Krimas iedzīvotāju kopskaita par atbalstu aneksijai nobalsojuši krietni mazāk nekā trešā daļa Krimas iedzīvotāju. Tas ir krietni par maz, lai daļēji attaisnotu šādas būtiskas izmaiņas Eiropas pēckara robežās.
Krievijas prezidenta padomes ziņojumā turklāt arī citēti Krimas eksperti, kas norādījuši, ka "Krimas iedzīvotāji balsoja ne tik daudz par pievienošanos Krievijai, kā par, viņu vārdiem sakot, to, lai tiktu izbeigta Doņeckas ielikteņu (tas ir, Ukrainas eksprezidenta Viktora Janukoviča klana uz Krimu nosūtīto cilvēku) trakojošā korupcija un nomācošie spaidi"."
Vienā no pēdējām uzticamajām aptaujām, kas tika veikta 2014. gada februāra vidū, dažas dienas pirms Krimu okupēja Krievijas karavīri bez atšķirības zīmēm, 41% pussalas iedzīvotāju, atskaitot īpašā statusa pilsētu Sevastopoli, atbalstīja Krievijas un Ukrainas apvienošanu vienā valstī. Vairākās aptaujās, kas tika veiktas pēc tam, kad Krievija militāri un politiski pārņēma pussalu, šķietami demonstrē lielu Krimas iedzīvotāju atbalstu aneksijai. Tomēr dažādu iemeslu dēļ šiem datiem par it kā vienbalsīgo sabiedrības atbalstu ir maza ticamība, interpretējot 2014. gada pavasara notikumus.
Sekojošās sabiedriskās domas aptaujas atspoguļo to iespaidu, kāds uz Krimas iedzīvotājiem bijis pret Ukrainu vērstajai uzmācīgajai un iebiedējošai apmelošanas kampaņai Kremļa kontrolētajos medijos, kas kopš 2014. gada marta ir vienīgais masu informācijas avots. Vairākās aptaujās nav izvērtēta izplatītā neobjektivitāte jautājumā par atbalstu "status quo". Vairums intervētāju, kas veikuši aptaujas pēc aneksijas, šķiet, ignorē vērā ņemamo risku respondentiem - svešinieku priekšā izteikties par labu tam, lai Krima atgrieztos Kijevas kontrolē, vai pat paustu vienaldzību šajā jautājumā.
Pēc Krievijas veiktās aneksijas Krima cilvēktiesību jomā kļuvusi par Eiropas problemātiskāko teritoriju, it īpaši attiecībā uz Krimas tatāriem. Noraidošu attieksmi pret aneksiju politiski un juridiski lielā mērā stigmatizējusi Maskava un tās pilnvarotie Krimā, kas pussalā bez žēlastības apspiež politiskās neapmierinātības izpausmes vai pat tikai simpātiju apliecinājumus Kijevai.
Atgriežoties pie notikumiem 2014. gada pavasarī, ir vēl arī citi iemesli, lai atsaukšanās uz Krievijas organizēto pseidoplebiscītu nevarētu uzskatīt par attaisnojumu iecietīgai attieksmei pret Krieviju Krimas aneksijas lietā. Gatavošanās, procedūra un "referenduma" formulējums bija tik kliedzoši angažēti, ka šī balsošanas procedūra var noderēt kā mācību grāmatu cienīgs piemērs vēlēšanu manipulācijai. Referenduma datums tika mainīts divas reizes, un Krimas iedzīvotājiem nebija nedz laika, nedz iespēju publiski, plurālistiski un brīvi diskutēt par alternatīvām, kas viņiem tika piedāvātas 2014. gada 16. marta tā dēvētajā referendumā.
Pirms "referenduma" Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) skaidroja savu nevēlēšanos sūtīt novērotāju misiju uz šo procedūru, norādot - "starptautiskā pieredze liecina, ka procesi, kuru mērķis ir modificēt konstitucionālo kārtību, un diskusijas par reģionālo autonomiju ir kompleksas un laikietilpīgas, dažkārt tās var ilgt vairākus mēnešus un pat gadus. Politiskie un juridiskie grozījumi šajā ziņā ir jāizvērtē ietverošā un strukturētā dialogā nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī". Šie kritēriji netika izpildīti, un tāpēc EDSO un visas citas vērā ņemamās vēlēšanu novērošanas organizācijas atteicās piedalīties.
Balsošana notika apstākļos, kad psiholoģisko spiedienu radīja Krievijas regulārā karaspēka bez atšķirības zīmēm ("zaļo cilvēciņu" vai "draudzīgo ļaužu"), kā arī neregulāro prokrievisko bruņoto formējumu, kas bija izvietoti it visur pussalā, klātbūtne. Interesanti, ka biļetenā netika piedāvāta alternatīva saglabāt "status quo", tas ir, 1998. gadā pieņemto, spēkā esošo Ukrainas autonomās Krimas republikas konstitūciju. Krimas balsotājiem tika piedāvāta vienīgi iespēja balsot vai nu par pievienošanos Krievijai, vai arī par agrākās, spēkā neesošās 1992. gada konstitūcijas atjaunošanu. Turklāt abu šo izvēļu formulējums un saturs bija neskaidrs.
Kauja par vēsturi
Pirmā izvēle solīja Krimas "atkalapvienošanu" ar Krieviju. Tiesa gan, Krima nekad nav bijusi daļa no "Krievijas", kas politiski ir nošķirta no postpadomju Ukrainas valsts pamatteritorijas, kurai Krima piederēja kopš 1991. gada. Lielākā daļa mūsdienu kontinentālās Ukrainas aptuveni tikpat ilgu laiku kā Krima ir bijusi daļa no cariskās Krievijas un Padomju Savienības, tas ir, tajās divās valstīs, uz kurām vārds "Krievija", pēc visa spriežot, attiecināts referendumā.
No 1783. līdz 1991. gadam Krima ir vienīgi bijusi apvienota ar impēriju, kas dažkārt tiek saukta par "Krieviju", bet ne ar kādu neeksistējušu krievu nacionālu valsti. Lielākā daļa Ukrainas teritorijas - ne tikai Krima - reiz ir piederējusi šai impērijai, tāpat kā lielākā daļa mūsdienu Krievijas Federācijas teritorijas. Cariskās impērijas sastāvā Krima atradās Taurijas guberņā, kurā bija ne tikai pussala, bet arī liela daļa mūsdienu Ukrainas kontinentālās daļas dienvidu. Abas postpadomju republikas - Krievijas Federācija un neatkarīgā Ukraina - līdz ar to ir mantinieces "Krievijai", uz ko tiek attiecināta 2014. gada "referenduma" solītā "atkalapvienošanās".
Tā kā Krimas pussala līdz 1991. gadam nekad nav piederējusi kādai vienīgi krievu valstij šķirti no Ukrainas kontinentālās daļas, tā 1991. gadā nevarēja tikt atdalīta no "Krievijas" un arī nevarēja tikt ar to "atkalapvienota" 2014. gadā. Līdz 2014. gadam Krievijas postpadomju vadība nekad netika apšaubījusi Krimas piederību postpadomju Ukrainai. Tā patiesībā to bija apstiprinājusi vairākos līgumos. Divi vissvarīgākie līgumi ir 1991. gada Belovežas gāršas līgums par PSRS izformēšanu Borisa Jeļcina laikā un 2003. gada Krievijas-Ukrainas robežlīgums Vladimira Putina laikā. Abus līgumus ratificēja Krievijas parlaments un parakstīja Krievijas prezidenti.
Ja kāds joprojām akceptē Maskavas "vēsturiskās tiesības" uz Krimu, atsaucoties uz 1783. gadā notikušo cariskās impērijas aneksiju, tad kā vēsturiski dziļi pamatots būtu jāpieņem arī tas, ka mūsdienu Krievija anektē lielāko daļu mūsdienu kontinentālās Ukrainas teritorijas, kas Maskavas atkarībā bijusi aptuveni tikpat ilgu laiku kā Melnās jūras pussala. Turklāt arī daudzas citas teritorijas ārpus mūsdienu Krievijas Federācijas teritorijas varētu kļūt par kandidātēm uz to, lai tās sagrābtu Maskava, jo arī tās piederējušas tai pašai "Krievijai", uz kuru atsaucās 2014. gada pseidoreferendums, aptuveni tikpat ilgi kā Krima.
"Referenduma" otrā alternatīva, kas solīja atgriešanos pie 1992. gada konstitūcijas, bija noformulēta vēl mulsinošāk, jo šajā gadā Krimā bija spēkā divas konstitūcijas. Balsotāji - tīši vai netīši - bija atstāti neziņā, par kuru no šīm divām aneksijas alternatīvām "referenduma" alternatīvajā variantā viņi izdara izvēli - par 1992. gada maija Krimas konstitūciju, kas vairāk sliecās uz konfederācijas modeli, vai federālāko 1992. gada septembra konstitūciju.
Ja otrais variants būtu uzvarējis "referendumā", tad izvēle šo divu pamatlikumu starpā būtu atstāta faktiskās varas ziņā. Var pat rasties aizdomas, ka šis neparastais otrais variants, nevis saprotamākā izvēle par "status quo" saglabāšanu, tīši tika piedāvāta, lai radītu lielāku atbalstu vienīgajai skaidrajai izvēlei - Krievijas aneksijai. Izvēle, kas Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāta 2014. gada martā, nebija starp Krieviju un Ukrainu, bet gan lēmums starp skaidrību un nenoteiktu stāvokli.
Nekas no šeit minētās informācijas nav neparasts, slepens vai oriģināls. Šeit uzskaitītie fakti un virkne citu liecību par šiem notikumiem ir labi zināmi kā Ukrainā, tā Rietumu akadēmisko aprindu ekspertiem, valdībām, masu medijiem un pilsoniskajās sabiedrībās. Tomēr daudzi Rietumu novērotāji, kas aktīvi izsakās par Krimas pagātni, aneksiju un nākotni, kā šķiet, neko nezina par šiem faktiem vai to lielāko daļu. Tā vietā joprojām ir plaši izplatīta Krieviju attaisnojošā versija, ka savā ziņā nekārtīgi iniciētais referendums galu galā novedis pie lēmuma, ko atbalsta, kā tiek apgalvots, lielākā daļa Krimas iedzīvotāju.
Doktors Andreass Umlands ir vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Kijevas Eiroatlantiskās sadarbības institūtā.
Vērtīgus komentārus par šī raksta agrāko versiju izteikuši Eleonora Nota (Londonas Ekonomikas skola), Dmitro Šulga (Starptautiskais fonds "Atdzimšana", Kijeva) un Franks Golčevskis (Hamburgas Universitāte).
Raksts pirmo reizi publicēts Eiropas Ārlietu padomes izdevumā "Wider Europe Forum".
