Turcijas apvērsuma mēģinājums: Kas notiks tālāk?

man_blood_turkish_coup1
  • By Guntars Grinums

Kas noveda pie neveiksmīgā militārā apvērsuma Turcijā un ko tagad darīs Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans?

 

Andrejs Matišaks

Turcijai ir gara militāro apvērsumu vēsture, taču šis apvērsums šķita pilnīgi negaidīts... vai varbūt tomēr ne? Kas noveda pie neveiksmīgā puča Turcijā un ko tagad pasāks Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans?

 

Mēs šos jautājumus uzdevām dažiem ekspertiem:

 

Džeimss Kers-Lindsijs, Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolas vadošais Dienvidaustrumeiropas politikas pētnieks

Ziņas par neveiksmīgo apvērsumu mani ļoti pārsteidza. Kad parādījās pirmās ziņas, es pieņēmu, ka notiekošais ir kaut kādā veidā saistīts ar terorismu. Iespēja, ka varētu notikt pilna apmēra militārs dumpis, likās pavisam nereāla. Protams, pirms 15 gadiem tā būtu bijusi pirmā doma, kas man ienāktu prātā.

Tas arī apliecina, cik dziļas pārmaiņas šajā laikā ir notikušas Turcijas politikā pēdējās pusotras desmitgades laikā: neapšaubāma bruņoto spēku lomas samazināšanās. Tam ir bijusi virkne iemeslu, tomēr būtiskākais ir tas, ka Erdoganam ir izdevies pilnībā pakļaut armiju civilai kontrolei – vismaz mēs tā uzskatījām.

Šobrīd vēl nav īsti skaidrs, kas stāv aiz šiem notikumiem. No vienas puses, to varēja organizēt Islāma reliģiskās organizācijas sekotāji (Gilena kustība), kurai agrāk bija tuvas attiecības ar Erdoganu, kas pārtrūka pirms pāris gadiem. Daudzi tic, ka tas ir visvairāk aizdomās turamais spēks, it īpaši tāpēc, ka tā rīcībā ir spēcīgi tīkli dažādās Turcijas sabiedrības daļās, ieskaitot drošības spēkus. Pats Fetulla Gilans šādus apgalvojumus kategoriski noliedz. Tomēr daudzi notikušajā vaino tieši viņu.

Citi uzskata, ka apvērsuma organizētāji ir tie, kas ir joprojām lojāli Ataturka radītajai sekulārajai Turcijas valstij - kemalisti. Šai teorijai par labu nerunā fakts, ka kemalisti pēdējos gados ir ievērojami vājināti. Savulaik ikviens, kas būtu turēts aizdomās reliģiskās simpātijās, nekavējoties tiktu padzīts no bruņotajiem spēkiem. Tā vairs nav. Tas nozīmē, ka armijā ir daudz zemākā ranga virsnieku, kuri ir lojāli Erdoganam un AKP. Tagad daudzi augstākie virsnieki tiks tiesāti par mēģinājumu gāzt valdību. Vienlaikus daudzi citi ģenerāļi ir sapratuši, kas viņiem draud, un priekšlaicīgi atvaļinājušies. Tas nozīmē, ka ir maza iespēja, ka kemalisti spētu sarīkot apvērsumu. No otras puses, šāda versija pamatotu uzskatu, ka apvērsums organizēts pulkvežu līmenī. Tomēr, ja tā arī būtu patiesība, tas varētu būt bijis kemalistu pēdējais mēģinājums kaut ko mainīt.

Būtu ļoti interesanti atklāt, kas īsti stāv aiz šiem notikumiem, un kā viņiem izdevās noorganizēt kaut ko tādu, kas neapšaubāmi bija ļoti nopietns apvērsuma mēģinājums.

Tāpat kā daudzi citi, esmu ļoti nobažījies par to, ko notikušais nozīmēs Turcijai. Dažu pēdējo gadu laikā valsts ir aizvien vairāk virzījusies autoritārisma, ja pat ne prezidenta Erdogana diktatūras virzienā. Ir bijuši daudzi mēģinājumi ierobežot civilās tiesības, iegrožot civilo sabiedrību un mediju neatkarību. Es domāju, ka tagad šie mēģinājumi tikai pieņemsies spēkā. Erdogans jau ir paspējis izteikties, ka šis apvērsums ir kā „Dieva dāvana”, kas ļaus viņa valdībai „attīrīt armiju”. Tas var novest pie īsta mēģinājuma sagraut visu atlikušo opozīciju pret viņa varu, ne tikai bruņotajos spēkos vien. Visdrīzāk režīms kļūs aizvien vairāk tendēts lūkoties iekšienē, būs aizdomu pilns un represīvs.

 

Deivids Romano, Misūri štata Universitātes asociētais profesors

Tas bija pārsteigums, taču nekas nepieredzēts. 1960. gadā militārs apvērsums Turcijā notika pirmo reizi. Premjerministrs Adnans Menderess bija ļoti populārs apmēram puses Turcijas iedzīvotāju vidū – apmēram tikpat, cik cilvēku patlaban balso par AKP (reliģiozie, konservatīvie turki no mazāk Rietumu ietekmei pakļautajām valsts daļām). Protams, armija viņu gāza un sodīja ar nāvi kopā ar diviem viņa ministriem.

Ja Erdogans rīkosies savā stilā, tad viņš izmantos neveiksmīgo apvērsumu, lai vēl vairāk konsolidētu varu, panāktu konstitucionālas izmaiņas, lai radītu prezidentālu sistēmu, un vēl vairāk ierobežotu civilās brīvības un demokrātijas izpausmes. Viņš vienmēr ir bijis paranoiķis, bet, kā mēdz teikt, arī paranoiķiem ir ienaidnieki.