Stavridis: Lai uzvarētu tīklu, vajadzīgs tīkls, jo hibrīkarš ir tīklu karš
- By defencematters
Bijušais NATO spēku virspavēlnieks Eiropā, admirālis Džeimss Stavridis stāsta par mācībstundām, kādas alianse pēdējās desmitgades laikā guvusi Afganistānā, bet tagad var izmantot, reaģējot uz Krievijas hibrīdagresiju visā Eiropas virzienā.
Oktaviāns Manea
Daudzas no pēdējos desmit gados Afganistānā gūtajām mācībām (darbs ar vietējiem iedzīvotājiem, lai pretotos propagandai, institūciju un vietējo pašvaldību stiprināšana, stratēģiskās komunikācijas izmantošana) joprojām ir ārkārtīgi aktuālas, saskaroties ar Krievijas hibrīdagresiju visā Eiropā, ekskluzīvā intervijā "Defence Matters" atzīst bijušais NATO spēku virspavēlnieks Eiropā, admirālis Džeimss Stavridis.
Alianse daudz iemācījusies, apkarojot nemierus Afganistānā, kā arī sniedzot atbalstu un stiprinot uzņēmējvalsts valdību. Vai NATO Afganistānas stabilitātes operācijas mantojums ir pielietojams iesūtīto algotņu karā Ukrainā? Galu galā, valsts struktūras un sabiedrības ievainojamība ir galvenais materiāls, kas tajā tiek izmantots.
Jā, es noteikti tā uzskatu. Es domāju, ka liela daļa no tā, ko mēs esam iemācījušies Afganistānā, ir ļoti noderīga ne tikai mums piedzīvojot arvien lielāku vardarbību Ukrainā, bet visā Eiropas spektrā: spridzekļu apkarošana, darbs ar vietējiem iedzīvotājiem, lai pretotos propagandai, institūciju un vietējo pašvaldību stiprināšana, stratēģiskās komunikācijas izmantošana, lai nodotu ziņas lielām grupām, izmantojot visus medijus (radio, drukātos, internetu, sociālos tīklus), interoperativitāte - spēja apvienot spēkus, lai operētu saskaņoti, bezpilota lidaparāti un izlūkinformācijas vākšana. Visas šīs zināšanas, ko mēs ieguvām Afganistānā, ir lieliski pielietojamas tajā, ko mēs saucam par pretošanos hibrīdkaram.
Ņemot vērā alianses Afganistānas mantojumu, vai jūs redzat NATO lomu cīņā pret "Islāma valsti"?
Jā. Ir ļoti svarīgi, lai NATO būtu gatava atbildēt "Islāma valstij" vairākos veidos:
Pirmkārt, tā ir nestabilitāte pie Turcijas robežas. Tā ir viena no NATO galvenajām robežām, kuru burtiski šķērso miljoniem bēgļu. Potenciāls, ka "Islāma valsts" varētu izmantot bēgļu plūsmu, lai iekļūtu Eiropā un NATO valstīs, ir ļoti augsts. Irākas un Sīrijas robežreģions rada ļoti acīmredzamus draudus NATO.
Otrkārt, tā ir Vidusjūra un "Islāma valsts" spēja, īpaši Lībijā, radīt nestabilitāti, lai liktu bēgļu straumēm doties uz Itāliju un Eiropu. Mums arī jābūt gataviem džihādistiem, kuriem ir Eiropas Savienības (ES) pases un kuri patlaban cīnās Sīrijā un Irākā. Kaut kādā brīdī viņi varēs atgriezties Eiropā. Tas principā ir izlūkošanas, policijas un juridisks izaicinājums, bet NATO kā alianse var palīdzēt, sniedzot kiberatbalstu, izlūkošanas atbalstu, informāciju augstāka līmeņa militāra aktivitātes gadījumos. Ir dažas vietas, kur alianse var palīdzēt pat pašas Eiropas robežās.
NATO ir pilna spektra alianse un tai būtu jāspēj tikt galā gan ar zema, gan augsta spektra karadarbību. Ko NATO var darīt, lai pretotos un atbildētu uz hibrīdkaru?
Vispirms, mums ir jāvēro un jāapgūst, ko dara krievi. Liela daļa no tā, kas tiek dēvēts par hibrīdkaru, ir pazīstams jau tūkstošiem gadu. Unikāla ir visu šo elementu kombinēšana kopā, jaunums ir šī kiberkomponente un sociālo tīklu komponente, to apvienošana un izmantošana Eiropas valstī. Mums ir jāpēta, jāsaprot šis fenomens un atpakaļgaitā pārprogrammētais, lai mēs to spētu sakaut. Mēs nevarēsim paļauties uz tradicionālajām militārajām iespējām, lai apturētu šāda veida aktivitātes. Mums būs jāizmanto daudzi no tā paša hibrīdkara līdzekļiem. Vajadzīgs tīkls, lai sakautu tīklu. Un hibrīdkarš ir tīklu karš. Tas nozīmē, ka NATO jābūt ievērojami labākai kiberjomā, daudz labākai stratēģiskajā komunikācijā, mūsu sociālo tīklu izmantojumā, mums tūlīt jābūt spējīgiem atspēkot propagandu un melus, kas nāk no Maskavas un jābūt daudz labākiem, palīdzot Ukrainas armijai aizstāvēt savu tautu pret invāziju. Mums ir jāstrādā.
Lībija ir kļuvusi par milzīgu bēgļu inkubatoru NATO dienvidu valstīm. Vai NATO vajadzēja citādi risināt Lībijas operāciju pēc savas intervences, īpaši ļoti trauslajā vidē pēc Kadafi gāšanas? Vai mums šeit ir jāgūst mācība? Vai NATO būtu bijis jāuzņemas kāda loma Lībijas pārstrukturēšanā pēc konflikta?
Es domāju, ka NATO veica no tās pieprasīto misiju. NATO misiju noteica ANO Drošības padome divās rezolūcijās 1970. un 1973.gadā. Šīs rezolūcijas pieprasīja NATO izveidot ieroču embargo jūrā, izveidot lidojumiem nepieejamu zonu virs Lībijas, lai aizsargātu Lībijas iedzīvotājus. NATO visas šīs lietas izdarīja un misija noslēdzās līdz ar ANO Drošības padomes mandātu. Atbildība par situāciju pēc konflikta bija ANO un kaut kādā mērā ES, kā starptautiskajai organizācijai, kura visvairāk iegūtu no iesaistīšanās restrukturizācijā pēc konflikta. Katram vērotājam ir skaidrs, ka ANO un ES dziļāka iesaistīšanās pēc konflikta būtu bijusi ļoti noderīga un, iespējams, būtu pilnībā izmanījusi situāciju, kāda mums ir šodien. Bet tā nebija NATO atbildība, bet ES atbildība.
Vai uz iekšu vērstā, lēnām aizsardzības izdevumus samazinošā Lielbritānijas politika ietekmē NATO spēju būt veselīgai aliansei ārvalstu operācijās? Īpaši, kad lielākā daļa jaunās Eiropas pievēršas teritoriālajai aizsardzībai.
Arī mani tas satrauc. Tas, kas padara Eiropas valstis par labiem NATO alianses partneriem nav tikai Eiropas kontinenta pašaizsardzība, lai arī cik tā būtu svarīga - mūsdienu pasaulē tiek sagaidīts vairāk, jo apdraudējums ir transnacionāls. Tādēļ aliansei, pēc manām domām, jāuztur spēja veikt operācijas ārvalstīs un lielākajām valstīm, kurām ir nepieciešamie resursi, arī jāuztur šī spēja. Mani satrauc finansējuma samazināšana Lielbritānijā, bet no otras puses jūtos iedrošināts, jo viņi turpina attīstīt transportlidmašīnu celtniecību, kas ir galvenais spēka projicēšanas līdzeklis. Aina ir jaukta, bet ASV cer, ka lielākās valstis, īpaši Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija, uzturēs zināma līmeņa spēju veikt operācijas ārvalstīs. To ir grūti izdarīt, ja netērē vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Es nobeigšu, iedrošinot visus Eiropas partnerus izpildīt pašu izvirzīto 2% mērķi.
Vai beidzot pienācis laiks labot NATO pozīciju, sabalansējot to arī Austrumu flangā, pamatīgāk nekā to paredz Velsas lēmumi?
Es uzskatu, ka Velsas pasākumi bija pietiekami apstākļiem, kādi bija pagājušajā vasarā. Tā kā mēs šodien turpinām būt liecinieki Krievijas agresijai, es domāju, ka nepieciešams lielāks apliecinājums, vairāk uz priekšu vērstas operācijas Austrumu flangā, vairāk rotācijas kārtībā izvietotu spēku un, es domāju, ir laiks apsvērt lielāku pastāvīgu klātbūtni Austrumu flangā.
Vai Baltijas un Melnā jūra kļūst par nepieejamām zonām?
Alianse turpinās rīkoties ar savu karafloti jūrās. Mēs pieprasām, lai jūras brīvības, kas ir starptautisko likumu pamats, tiktu respektētas. Mēs nekad nepieļautu, ka tādas teritorijas kā Melnā jūra vai Baltijas jūra kļūtu par nepieejamām zonām. Tā būtu pilnīga alianses izgāšanās, tādēļ mēs turpināsim agresīvi operēt šajos ūdeņos, un es nebūt neuztraucos, ka krieviem varētu izdoties tās padarīt par saviem ezeriem.
Admirālis Džeimss Džordžss Stavridis ir Taftsa Universitātes Flečera Juridiskās un diplomātijas skolas dekāns un kādreizējais NATO virspavēlnieks Eiropā (no 2009. līdz 2013.gadam). Viņš bijis arī ASV Dienvidu pavēlniecības komandieris, kurš bijis atbildīgs par visām militārajām operācijām Latīņamerikā no 2006. līdz 2009.gadam. Viņš ir 2014.gadā publicētās grāmatas "Nejaušais admirālis: Jūrnieks uzņemas NATO vadību" (The Accidental Admiral: A Sailor Takes Command at NATO) autors.
