Pirms Varšavas samita NATO māc bažas par Krievijas patiesajiem nodomiem
- By defencematters
ASV misijas NATO Politikas un ekonomikas nodaļas vadītājs Tamirs Vasers uzskata, ka fundamentāla problēma attiecībās ar Krieviju ir atklātības trūkums.
Edgars Skvariks
NATO nevēlas konfrontāciju ar Krieviju, taču tās rīcība Ukrainā alianses dalībvalstu starpā radījusi pamatotas bažas par Krievijas patiesajiem nodomiem, intervijā aģentūrai LETA un izdevumam "Defence Matters" norādīja ASV misijas NATO Politikas un ekonomikas nodaļas vadītājs Tamirs Vasers. Viņš gan mierina, ka Varšavā gaidāmais samits ļaus NATO būt gatavai jebkurai iespējamai situācijas attīstībai. "Ja Krievija spers kādus soļus Baltijas valstu virzienā, tam sekos skaidrs apliecinājums, ka cena tam vienkārši būs pārāk augsta," viņš uzsvēra.
Drīzumā Polijas galvaspilsētā norisināsies NATO samits. Daudz dzirdēts par spekulācijām, ko alianse varētu lemt saistībā ar Baltijas valstīm, taču kādi konkrēti soļi tiks sperti samita laikā?
Pieņemu, ka Baltijas valstīm svarīgākais šajā samitā būs sniegtais apliecinājums par alianses vienotību, saskaroties ar jaunajiem drošības izaicinājumiem. Raugoties no Baltijas valstu skatupunkta, tas ir īpaši nozīmīgi saistībā ar Krieviju, taču tikpat nozīmīgi tas ir saistībā ar drošības draudiem, kurus mums rada teroristiskā organizācija "Islāma valsts" jeb "Daesh". Tāpat jāraugās uz nestabilitāti dienvidu pusē, kas ir nozīmīgi visām alianses dalībvalstīm. Ja jautājat par konkrētiem soļiem, tad ir sagaidāms, ka samitā tiks paziņoti detalizēti plāni, kā nodrošināt turpmāku alianses klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā. Tas mums ļaus pavirzīties uz priekšu pēc notikumiem Krimā, nonākot līdz nepieciešamajai atturēšanas politikai. Šādā veidā tiks sūtīts skaidrs signāls Krievijai vai arī jebkuram citam potenciālajam agresoram, ka alianse ir pilnībā gatava aizsargāt savas dalībvalstis un jebkurš uzbrukums nepaliks bez sekām.
Jāpieņem, ka Krievija to izprot jau tagad, arī bez papildu karavīru nosūtīšanas uz Baltijas valstīm un Poliju.
Es gan uzskatu, ka ar papildu karavīru nosūtīšanu uz minētajām valstīm tiks sasniegts vēlamais rezultāts. Šādā veidā mēs samazināsim jebkurus pieņēmumus, kas var rasties kāda galvā, ka NATO nav pilnībā gatava nodrošināt drošības situāciju Baltijas valstīs.
Jūs tiešām esat pārliecināts, ka tā domās arī Kremlī?
Es nezinu, ko domā Kremlī, bet es gribu, lai tiktu sūtīts nepārprotams signāls par mūsu apņemšanos un kopīgo drošības situāciju.
Es to jautāju tādēļ, ka ārvalstu militāro atašeju korpusa Krievijā vecākais, Vācijas militārais atašejs brigādes ģenerālis Rainers Švalbs, vēl nesen paziņoja, ka NATO neuzskata Krieviju par ienaidnieku.
Bet tā arī ir. Mēs neraugāmies uz Krieviju kā uz ienaidnieku. Mēs nemeklējam konfrontāciju ar Krieviju, taču tās rīcība Ukrainā rada mūsos bažas par Krievijas patiesajiem nodomiem. Es jau sacīju, ka nezinu, ko domā cilvēki Kremlī, bet mēs ceram saskatīt iespēju atgriezties pie iepriekšējās stratēģiskās sadarbības. Šobrīd tas gan nav iespējams, tādēļ mēs vēlamies būt gatavi jebkurai iespējamai situācijas attīstībai. Ja Krievija spers kādus soļus Baltijas valstu virzienā, tam sekos skaidrs apliecinājums, ka cena tam vienkārši būs pārāk augsta.
Kāda varētu būt Krievijas atbilde šādam NATO solim, ņemot vērā to, ka tā jau tagad nākusi klajā ar vairākiem paziņojumiem saistībā ar tās iespējamo rīcību?
Pilnīgi ticams, ka Krievija paziņos, ka NATO neievēro iepriekšējās vienošanās. Mēs gan atbildēsim, ka tā nav taisnība. Jāpieņem, ka Krievija varētu paziņot, ka NATO ir provokatore, ka NATO radījusi krīzi. Bet arī tā nav taisnība, ja raugāmies uz to, ko NATO līdz šim ir darījusi. Tā bija Krievija, kas prettiesiski anektēja Krimu. Tā bija Krievija, kas sūtīja karavīrus uz Donbasu un atbalstīja tur esošos separātistus. Visas mūsu darbības ir atbildes šiem notikumiem. Turklāt man jāuzsver, ka visas mūsu darbības ir pilnībā caurspīdīgas, atklātas. Atcerieties, mēs Velsā paziņojām par saviem tālākajiem plāniem. Kad mēs veicam mācības, mēs uz tām uzaicinām novērotājus. Tāpat mēs par šīm mācībām paziņojam labu laiku iepriekš. Jūs varat apmeklēt NATO mājaslapu un atrast izvērstu sarakstu ar gaidāmajām mācībām. Krievijas atbilde tam visam nav caurspīdīgums un atklātība. Krievija nepaziņo par savām militārajām mācībām. Tā arī neuzlūdz novērotājus. Krievija izplata neskaidrus signālus par to, ka izvietos vairāk karavīrus pie savas robežas, taču nepiegādā konkrētas detaļas. Tā ir fundamentāla problēma. Es domāju, ka NATO ir spējīga ļoti labi paskaidrot savus soļus, ļoti skaidri un caurspīdīgi.
Tas uzskatāms arī par vienu no iemesliem, kādēļ gaidāma NATO un Krievijas tikšanās pirms Varšavas samita?
Mēs jau iepriekš esam sacījuši, ka esam gatavi šāda veida pārrunām, un par to pašlaik notiek diskusijas. Taču, lai tā notiktu, Krievijai jādod savs akcepts. Bet mēs tiešām domājam, ka ļoti nozīmīgs būs jautājums par jau pieminēto caurspīdīgumu un atklātumu. Šajās diskusijās mēs arī vienmēr pieminam un pieminēsim notikumus Ukrainā, līdz problēma tiks atrisināta. Taču ir arī citas lietas, par kurām iespējamas diskusijas, tostarp par Velsas samitā pieņemtajiem lēmumiem un to izpildi.
Vai ir pamats uzskatīt, ka šādā tikšanās reizē Krievija tiks informēta par konkrētiem soļiem Baltijas valstīs?
Es drīzāk sacītu, ka šādā tikšanās reizē mēs detalizēti iepazīstinātu ar divu gadu laikā paveikto pēc Velsas samita, par panākto vienošanos izpildi. Taču ir jāsaprot, ka šāda veida tikšanās nebūs produktīva, ja mēs tikai iepazīstināsim ar savu darbību, bet Krievijas pārstāvji mūs uzklausīs, pateiks, ka tas viss ir ļoti interesanti, pateiksies un tad aizies. Tam jābūt dialogam.
Kāds ir iemesls Krievijas neieinteresētībai?
Tas jau jums ir jājautā pašai Krievijai.
Labi, tad atgriezīsimies pie sabiedroto karaspēka izvietošanas Baltijas valstīs. Vai Latvijas infrastruktūra ir gatava uzņemt lielu skaitu sabiedroto karavīru?
Te nu man uzreiz jāuzsver, ka karaspēks šeit atradīsies uz rotācijas pamata. Dažas valstis var paziņot, ka tās saviem karavīriem vēlas barakas, citas var pateikt, ka tas nav nepieciešams. Nianses vēl būs kārtīgi un detalizēti jāizrunā, kad būs skaidri zināms, kuras valstis savus karavīrus sūtīs un kāda militāra formējuma pārstāvji tie būs. Tomēr uz šo jautājumu var skatīties arī plašāk, proti, par visas alianses infrastruktūras gatavību šādiem soļiem. Tā ir ilgstoša diskusija aliansē, un atsevišķi projekti infrastruktūras uzlabošanai jau ir finansēti Latvijā. Es pieņemu, ka šāda veida projekti vēl tiks turpināti, bet man gan ir jāsaka, ka NATO nav tāda maģiskā līmeņa, kas jāsasniedz. Tā ir diskusija, kas nekad netiek pārtraukta.
Tātad redzat nepieciešamību pēc uzlabojumiem...
Visās NATO valstīs ir iespējami uzlabojumi.
Dzirdētas runas, ka visas NATO dalībvalstis nemaz tik aktīvi neatbalsta papildu karavīru sūtīšanu uz Baltijas valstīm, ņemot vērā izaicinājumus, ar kuriem nākas saskarties alianses dienvidos...
Lēmums par karavīru nosūtīšanu tiek pieņemts vienbalsīgi, līdz ar to visas alianses valstis atbalsta šādu nepieciešamību. Tas, kuras valstis patiesi sūtīs savus karavīrus, ir atkarīgs no vairākiem nozīmīgiem faktoriem. Neaizmirstiet, ka joprojām ir misija Afganistānā un Kosovā. Tam, ko mēs vēlamies panākt, nav nemaz nepieciešama visu alianses dalībvalstu cieša iesaiste, bet esmu pārliecināts, ka jūs vēl redzēsiet ļoti plašu NATO valstu dalību.
Runā, ka Vācijas karavīri dosies uz Lietuvu, bet ASV uz Latviju...
Konkrēti lēmumi nav pieņemti. Ir ļoti daudz faktoru, kuri jāizvērtē. Joprojām ir jānosaka pamata valstis, kas uzņemsies atbildību, tad vēl ir jāpieņem lēmums par konkrētiem izvietojumiem. ASV prezidents jau iepriekš paziņoja par finansējuma palielināšanu Eiropas drošības nodrošināšanai. Visas šīs lietas ir jāņem vērā, bet es tiešām ticu, ka jau drīz mēs spēsim ieviest skaidrību par notiekošo.
Lēmumi tiks pieņemti samitā, bet kad mēs varētu sagaidīt šo spēku ierašanos?
Pieņemu, ka varētu raudzīties uz nākamā gada sākumu. Tikmēr NATO turpinās pildīt savas apņemšanās, un nekāda veida neaizpildītu caurumu nebūs.
Taču vietējām valdībām būs jāskaidro šāda karavīru uzņemšanas nepieciešamība. Vai NATO norisinās diskusija par šādu komunikāciju?
NATO un alianses dalībvalstīm ir pienākums strādāt, lai risinātu šos jautājumus. Sabiedrībai nepieciešams izprast, kas norisinās un ko vēl būs iespējams sagaidīt. Jūs jau redzējāt, kā Latviju šķērsoja mācību marša "Dragoon Ride II" vienības, kuras iesaistās dažāda veida aktivitātēs ar vietējiem iedzīvotājiem, tostarp Latgalē. Tas ir ļoti nozīmīgs šāda veida aktivitāšu elements, un NATO respektē to, ka šie karavīri, kas dodas cauri valstīm, tiek uztverti kā viesi. Mēs vēlamies, lai karavīri veidotu saites ar vietējām ģimenēm, vietējo sabiedrību. Man pašam ir bijusi iespēja viesoties Ādažos, kur izvietoti ASV spēki. Sarunā kāds vietējais picu ražotājs atzina, ka ir ļoti pateicīgs par šādu iespēju. Viņš šos karavīrus uzlūko kā personības, nevis tikai ASV pārstāvjus, kas šeit ieradušies. Vietējie šos karavīrus uzlūko kā pozitīvu ieguvumu visai sabiedrībai kopumā. Mēs par to iestājamies, un tas ir arī tas, ko vēlamies redzēt arī turpmāk.
NATO vēlas redzēt arī ciešākas saites ar Eiropas Savienību. Ko mēs no gaidāmā samita varam sagaidīt šajā jomā?
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs vēl salīdzinoši nesen paziņoja, ka ciešākai sadarbībai ar savienību nepieciešama politiskā deklarācija. Tas varētu neizklausīties kā kaut kas ārkārtējs, taču NATO un Eiropas Savienību vieno kopīgas vērtības un izpratne par draudiem, ar kuriem mums nākas saskarties. Tam visam ir jāmeklē kopīgi risinājumi. Tas ir ļoti nozīmīgi tādām mazām valstīm, kāda ir Latvija, kuras vienkārši nevar atļauties, ka NATO un Eiropas Savienība iet katra savu ceļu. Tāpat Stoltenbergs pieminēja nepieciešamību pēc tā dēvētās mācību grāmatas, pēc dokumenta, kas ļautu mums saprast, kā rīkoties konkrētajā gadījumā, piemēram, hibrīddraudu gadījumā. Kā katrai no šīm savienībām atbildēt uz izaicinājumiem, tajā pašā laikā pārliecinoties, ka abiem spēlētājiem ir visa nepieciešamā informācija. Nākamā nozīmīgā lieta ir meklēt iespējas kopīgām vai paralēlām mācībām.
Par kāda veida mācībām ir runa?
Par jebkāda veida hibrīdincidentiem – kā reaģēt, ko būtu nepieciešams šāda gadījuma laikā darīt. Ja mēs spēsim koordinēt savu rīcību, mums būs arī iespēja rīkot kopīgus brīfingus un neatkarīgas diskusijas par veicamajiem darbiem. Lūk, tas tiešām būtu noderīgi.
Vai nebūtu grūti šādu sistēmu ieviest, zinot valstu dažādās pozīcijas? Piemēram, ir redzams, ka vairākām valstīm ir sava nostāja attiecībā pret Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām pret Krieviju, to pagarināšanu...
Bet palūkojieties uz to, ka 22 no valstīm ir gan Eiropas Savienības, gan NATO dalībnieces. Man patiesi būtu grūti iedomāties, ka kāda no valstīm sacītu – šī nav problēma, kuras risināšanā mēs vēlētos iesaistīties. Šī iemesla dēļ taču ir nozīmīgs jautājums arī par mūsu vienotību.
Tikpat nozīmīgs jautājums ir par kiberdrošību, kas arī tiks pārrunāts gaidāmajā samitā...
Nepārprotami. Mēs raugāmies, ka gaidāmā samita tēma būs elastīgums – mums ir jābūt drošiem, ka katra valsts ir gatava risināt ļoti plašu problēmu loku, sākot no militāra uzbrukuma līdz dabas katastrofai. Tāpat nozīmīgi ir pārliecināties par valdību spējām tikt galā ar vairāk nekā vienu problēmu vienlaicīgi. Ja valdība, piemēram, terorisma uzbrukuma laikā zaudē divus vai trīs ministrus, tā zaudē spēju funkcionēt. Latvija ir veikusi nepieciešamās izmaiņas savos likumos, kas ļauj tai stāties pretī dažādiem izaicinājumiem. Tāpat jūsu valdība zina, kā rīkoties krīzes situācijās. Bet kriberdrošība ir ļoti nozīmīgs elements šajā jautājumā. Piemēram, šāda uzbrukuma laikā videonovērošanas kameras varētu pārstāt darboties. Potenciālajiem uzbrucējiem šie ievainojumi varētu šķist ļoti pievilcīgi, lai īstenotu savus plānus. Mēs uzskatām, ka kiberdrošība ir jāiekļauj militārās plānošanas procesā. Pašlaik mēs plānojam aktivitātes uz zemes, gaisā, kā arī uz ūdens, bet mēs grasāmies tam visam pievienot arī kiberdrošības elementu. Mēs plānojam strādāt vairākās dimensijās vienlaikus. Tā ir tehniska problēma, taču ļoti nozīmīga.
NATO pašlaik ir gatava ar kibedrošību saistītiem izaicinājumiem?
Valstīm ir savas vadlīnijas un pamata punkti, no kuriem tās raugās uz kiberdrošību. NATO labi spēj aizsargāt savus tīklus, taču jāņem vērā, ka šie apdraudējuma veidi un tipi mainās ja ne pa stundām, tad pa dienām gan. Neviena valsts nevar īsti apgalvot, ka tā ir gatava šāda veida izaicinājumiem, taču mēs pie tā strādājam un turpināsim to darīt.
