Kāpēc NATO nepieciešami smagie sauszemes spēki?
- By defencematters
Vadošs “RAND Corporation” aizsardzības eksperts skaidro, kāpēc NATO ir vajadzīgi smagie sauszemes spēki, kas ir nepieciešami, lai alianses rīcībā būtu draudu atvairīšanas zelta standarts.
Oktaviāns Manea
Aizvadītā gada laikā ASV domnīca "RAND Corporation" izspēlējusi virkni simulāciju un kara spēļu, kas atklājušas NATO vājās puses Baltijā. Lai apspriestu iespējas šo trūkumu mazināšanai, žurnālists Oktaviāns Manea izdevumam "Defence Matters" intervēja "RAND Corporation" ekspertu Deividu Očmaneku, kurš strādājis vairākos ar militāro plānošanu saistītos amatos ASV, tostarp no 2009. gada līdz 2014. gadam bijis aizsardzības ministra vietnieka asistents spēku plānošanā.
Pēc eksperta domām, vēstij, kas NATO sūtāma pasaulei pēc Varšavas samita, jābūt draudu atvairīšanas zelta standartam - ienaidniekam jāliek saprast, ka to gaida neveiksme, ja tas izvēlēsies agresiju.
Piekļuves liegšana ir kļuvusi par ļoti sensitīvu jautājumu Eiropā - gan Kaļiņingradā, gan Melnajā jūrā. Kā, jūsuprāt, šādu A2/AD (pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu) zonu izveidošana ietekmē tradicionālo nostāju spēku mobilizēšanā?
A2/AD jautājums šķērso visas spēku mobilizēšanas dimensijas. A2/AD ietekmē visas militāro operāciju sfēras - gaisa, kosmosa, jūras, zemes sfēras un kibertelpu. Tas, cik liela ir šī ietekme uz spēku mobilizēšanu, atkarīga no ienaidnieka, izmantoto sistēmu tipa un skaita, ienaidnieka prasmes un draudzīgi noskaņotajiem spēkiem, ģeogrāfijas un citiem faktoriem. Ja paskatās uz mūsu spējīgākajiem pretiniekiem, pastāv draudi, ka mums nepietiks tikai ar savu spēku turpmāku modernizēšanu. Mums būs arī jāmaina viss spēku mobilizācijas operāciju koncepts. Pieeja, ko esam pieņēmuši un veiksmīgi lietojuši pret Irāku, Serbiju, Lībiju, nebūs ļoti veiksmīga pret mūsu spējīgākajiem pretiniekiem. Tāpēc šim jautājumam ir gan konceptuālā dimensija, gan modernizēšanas problēma.
Kā jūs redzat [2014. gada septembrī notikušo] NATO Velsas samitu perspektīvā? Vai ar to pietika, lai nomierinātu draudiem vispakļautākās NATO valstis, sevišķi pieaugot A2/AD draudiem?
Velsas samitā tika sperti vairāki noderīgi soļi. Bet tas ir tikai sākums. Izvērtējot potenciālos nākotnes scenārijus, kas ietver Krievijas spēkus, mēs identificējam citus pasākumus, kas būtu noderīgi atvairīšanas spēju stiprināšanai. Daļa no tiem ir pavisam skaidri un prasa mūsu nostājas pielāgošanu, bet citi prasa jaunu spēju attīstīšanu.
Man patīk atgādināt cilvēkiem, ka starp ASV un Eiropu ir okeāns, un tas ietekmē to, kā mēs veicam sagatavošanās pasākumus. Mums nepieciešami pārliecinoši NATO aizsardzības sauszemes spēki, vēl pirms krīze sākas. Runājot specifiski, aliansei vajadzētu izvietot brigādes austrumu flangā, lai tā būtu gatava iespējamajām problēmām, ko var radīt Krievija. Tālāk runa ir par pretdarbošanos specifiskām Krievijas spējām, piemēram, pretgaisa aizsardzībai. Nepieciešamas sistēmas, kas dotu mums izpratni par kaujas telpu pat tādā vidē, kur mums trūkst pārliecības par savām spējām darboties gaisā, un gaisa telpā virs ienaidnieka teritorijas. Eiropā mums nepieciešami lielāki moderno ieroču krājumi: gaiss-gaiss raķetes, gaiss-zeme ieroči, artilērija. Tas ir vairāku vecu un jaunu sistēmu sajaukums. Krievijas radītās problēmas nav nepārvaramas, bet to pārvarēšanai būs nepieciešamas ilgstošas investīcijas.
Kā NATO varētu pārliecinošāk nodrošināt savu austrumu flangu, Baltijas valstis?
Atskatoties pagātnē, pēc Aukstā kara beigām notika trīs lietas. Pirmkārt, mēs sākām koncentrēties uz ārējām operācijām un pielāgojām tam savus spēkus. Otrkārt, vairums NATO valstu samazināja aizsardzības budžetus. Visbeidzot, mēs pašos pamatos nepielāgojām alianses nostāju, jo doma, ka Krievija izmantos spēku robežu pārkārtošanai Eiropā, vairs nešķita ticama. Mēs cerējām, ka varēsim sadarboties ar Krieviju un mums būs kopīgi mērķi. Putina rīcība 2014. gadā to visu ir mainījusi. Mums atkal jākoncentrējas uz tradicionālo teritoriālo aizsardzību, lai gan arī pārējās problēmas nepazūd. Mums jāiegulda vairāk - 2% mērķis ir saprātīgs mērķis. Un mums jāmaina sava nostāja. Tas savukārt nozīmē lielāku koncentrēšanos uz austrumu flangu, sevišķi Baltijas valstīm.
Baltijas valstu pārliecinošai aizsardzībai nepieciešama gan attiecīga nostāja, gan modernizācija - to kombinācija. Mūsu analīze liecina, ka tur nepieciešams iepriekš izvietot smago militāro aprīkojumu vairākām bruņotām brigādēm, kā arī rotācijas kārtībā izvietot tur rotas vai bataljonus. Aliansei būs nepieciešami arī attiecīgi munīcijas krājumi, jānodrošina pienācīgi transporta tīkli piegāžu un papildspēku sagādāšanai, jāceļ gatavības līmenis vairākām multinacionālām bruņotajām vienībām NATO aizmugurē, lai ātrās reaģēšanas vienības varētu tikt pastiprinātas pāris dienu laikā ar citiem bruņotajiem spēkiem.
Vai NATO draudu atvairīšanas spējas austrumu flangā ir sarukušas?
Es neesmu mierā ar mūsu pašreizējo nostāju, dzīvojot pasaulē, kurā Krievija nodemonstrējusi spējas un gribu izmantot militāro spēku, lai grozītu robežas. Mēs paplašinājām aliansi, balstoties uz diezgan optimistiskiem pieņēmumiem par Krievijas mērķiem. Šie pieņēmumi vairs nav spēkā, tāpēc ir ļoti svarīgi pielāgot mūsu nostāju un spējas. Mums jāpanāk pareizais militārais līdzsvars starp NATO un Krieviju. Atvairīšanas zelta standarts ir konfrontēt savus pretiniekus ar izredzēm ciest neveiksmi, ja viņi izvēlēsies agresiju. Mums nevajadzētu būt mierā, kamēr nebūsim iemantojuši stāju, kas liegs ātru un izmaksu ziņā lētu iebrukumu NATO teritorijā.
Vai mūs sagaida jauna plaisa iespējās? Vai aliansei vajadzētu spēt neitralizēt A2/AD zonu? Es nedomāju, ka daudzas valstis ir gatavas tajā investēt.
Mums jau tagad ir plaisas, ja runājam par iespējām. NATO dalībvalstīm kopā ir daudzreiz lielāks IKP nekā Krievijai. Ja vēlamies stabilu ģeopolitisko kārtību Eiropā un vēlamies izvairīties no kara, mums būtu apdomīgi jāiegulda tajās spējās, kas nepieciešamas konfrontācijai ar Krieviju ar izredzēm, ka tā cietīs sakāvi, ja izvēlēsies karu.
Pentagons un [ASV aizsardzības sekretāra vietnieks] Bobs Vorks jau labu laiku runā par trešo konkurences stratēģiju. Kāds ir tās mērķis un sekas aliansei?
Mūsu atbilde uz šo izaicinājumu būs divās dimensijās. Pirmā ir par nostāju un otrā ir koncentrēta uz modernizāciju. Konkurences stratēģija nozīmē koncentrētu modernizāciju. "RAND Corporation" rīkotās kara spēles likušas mums saprast, ka mums nepieciešamas lielākas spējas, lai pārvarētu integrēto pretgaisa aizsardzību; mums nepieciešama prettanku munīcija, un tā būs jānogādā vidē, kur kontrole pār gaisa telpu vēl ir strīdīgs jautājums; mums jāgūst izpratne par kaujas telpu gaisa telpā, par ko vēl notiek cīņa. Trešajai konkurences stratēģijai jākoncentrējas uz operatīvajām problēmām, kas ir nozīmīgas operācijām A2/AD vidē. Spējas, ko sniegs šis darbs, būs izmantojamas ne tikai pret Krieviju, bet arī pret Ķīnu, jo starp tām abām pastāv liela līdzība.
Klusā Okeāna rietumos mūsu izaicinājums ir modernizēt spēkus un izstrādāt jaunas konceptuālas pieejas, lai mobilizētu spēkus. Mums jādara abas lietas paralēli. Mums jāpaplašina eksperimentēšana, jāattīsta doktrīnas un kombinētā apmācība.
Ņemot vērā "RAND Corporation" veikto simulāciju sniegtās mācības, vai, jūsuprāt, pietiks ar četru bataljonu izvietošanu Polijā un Baltijas valstīs kopā ar aprīkojuma izvietošanu un ERI (ASV iniciatīvas "The European Reassurance Initiative") finansējumu, lai atvairītu draudus? Kas piešķir spēku atvairīšanai?
Četri bataljoni un soļi, kas tiek sperti ERI gaitā, un Varšavas samits noteikti ir soļi pareizā virzienā. Smago sauszemes kaujas spēku savlaicīgai izvietošanai nav aizstājēja. Bet, ņemot vērā spēkus, ko Krievija var izvietot pie NATO austrumu robežām, nepieciešams iepriekš izvietot vismaz trīs smagās brigādes, ko atbalstītu vieglie spēki, artilērija un uzlaboti gaisa spēki. Būs nepieciešama arī šo spēku tālāka pastiprināšana.
