NATO pēc “Brexit” un “Intermarium” neatkarības princips
- By defencematters
Kādas būs “Brexit” sekas austrumu flangam, un kā NATO plāno uzturēt „intermarium” neatkarību?
Oktaviāns Manea
Ar žurnālistu Oktaviānu Maneu par "Brexit" un tā ietekmi uz Eiropas nākotni sarunājās Eiropas studiju institūta pētnieks (Vrije Universiteit Brussel) un domnīcas "Real Instituto Elcano" Briseles biroja direktors Luī Simons.
Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.
Vairākas austrumu valstis domā par 21. gadsimta "intermarium" savienību. Vai mēs pieredzēsim Vācijas jautājuma aktualizēšanos?
"Intermarium" jēdzienu starp pasaules kariem popularizēja poļu valstsvīrs Juzefs Pilsudskis. Idejas pamatā bija doma par sava veida federāciju vai savienību starp Poliju un citām neatkarīgām valstīm ģeogrāfiskajā telpā starp Baltijas jūru un Melno jūru, ģeopolitiski atrodoties starp Vāciju un Krieviju.
Toreizējā Eiropas jūras lielvara tradicionāli uzskatījusi neatkarīgu "intermarium" savienību par priekšnosacījumu varas līdzsvara saglabāšanai Austrumeiropā. 20. gadsimta sākumā, kad Britu impērija bija Eiropas līdzsvara galvenais sargs, sers Halfords Makinders brīdināja par briesmām, ko rada Vācijas un Krievijas kondomināts, un apgalvoja, ka Londonai būtu jānovērš jebkāda šāda kondomināta izveidošanās. Lai to paveiktu, viņš aicināja Lielbritāniju veidot alianses ar neatkarīgajām valstīm Centrāleiropā un Austrumeiropā ar domu palīdzēt tām pašām nostiprināt savus spēkus un autonomiju. Šodien situācija ir mazliet citāda, tostarp Vācija ir dziļi integrēta NATO un caur savu līderes lomu Eiropas Savienībā ieņem vadošas pozīcijas visā Rietumu pasaulē. Tomēr autonoma "intermarium" uzturēšana joprojām ir kritiska varas līdzsvara saglabāšanai Austrumeiropā un ārpus tās.
Es teiktu, ka viens no lielākajiem sasniegumiem gados pēc Aukstā kara bija "intermarium" atjaunošana. Raugoties no Rietumu perspektīvas, šo valstu neatkarība ir labākais veids, kā novērst potenciālā hegemona rašanos Austrumeiropā un saglabāt varas līdzsvaru kontinentā. Tā ir labākā uz nākotni vērstā aizsardzība. Un es domāju, ka tā ir loģika, ko ASV un Lielbritānija saprot sevišķi labi, ņemot vērā to tradicionālās rūpes par kontinentālā līdzsvara saglabāšanu. Mūsdienās neatkarīga "intermarium" pamati nostiprināti NATO un ES. NATO būtība balstās spēcīgās drošības attiecībās starp "intermarium" valstīm, ASV un Lielbritāniju. ES būtība lielā mērā balstās īpašo ekonomisko attiecību tīklā starp "intermarium" valstīm un Vāciju.
Krievijas īstenotā Krimas aneksija un vairāku NATO valstu iebiedēšana signalizē, ka "intermarium" kā autonomas ģeopolitiskās telpas dzīvotspēja varētu tikt apšaubīta. Uz šī fona ASV ir uzņēmušās vadošo lomu, ja runājam par centieniem saglabāt "intermarium" neatkarību gan NATO, gan ar daudzu divpusējo un reģionālo iniciatīvu starpniecību. NATO aizsardzības un draudu atvairīšanas centieni (kas ietver reaģēšanas uzlabošanu, biežākas mācības, apmācību iniciatīvas un spēku izvietošanu rotācijas kārtībā) galu galā ir vērsti uz "intermarium" neatkarības saglabāšanu.
Ārpus NATO gan ASV, gan Lielbritānija cieši sadarbojas ar Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm un tādējādi palīdz nostiprināt reģionālo aizsardzības sadarbību Eiropas ziemeļaustrumos. Un vēl pastāv divpusējais elements, kas ir ļoti svarīgs. Pēdējos gados ASV ir izveidojušas aviācijas nodaļu pie pašas Varšavas, iestājušās par lielāku resursu piešķiršanu NATO daudznacionālajam korpusam Ščecinā un ieguldījušas ciešāku attiecību veidošanā ar Poliju pretraķešu aizsardzības jomā. Kaut kas līdzīgs notiek arī Rumānijā: NATO pagājušajā gadā aktivizēja jaunus daudznacionālās divīzijas dienvidaustrumu štābus Bukarestē, ASV ir palielinājušas savu klātbūtni Mihaila Kogalničeanu gaisa spēku bāzē (Rumānijas dienvidaustrumos) un atvēlējušas Rumānijai nozīmīgu lomu NATO pretraķešu sistēmas arhitektūrā.
Vašingtona ir skaidri izraudzījusies Poliju un Rumāniju kā galvenos komandas un kontroles, gaisa un pretraķešu aizsardzības centrus Eiropas ziemeļaustrumos un dienvidaustrumos, un tas liecina par nozīmi, ko ASV piešķir "intermarium". Es sacītu, ka arī Lielbritānija ir daudz ieguldījusi šajā procesā, jo pēdējos gados bijusi diezgan aktīva savu aizsardzības saišu stiprināšanā ar vairākām "intermarium" valstīm, sevišķi Baltijas valstīm. Tas ticis darīts gan divpusējās attiecībās, gan NATO kontekstā, Lielbritānijai esot vienai no galvenajām NATO drošības politikas aizstāvēm austrumu flangā. Labs piemērs tam ir Lielbritānijas lēmums izveidot septiņu valstu Apvienotos reaģēšanas spēkus, kuru mērķis ir stiprināt sadarbības spējas starp Lielbritāniju, Nīderlandi, Norvēģiju, Dāniju, Igauniju, Lietuvu un Latviju. Šī iniciatīva parāda Lielbritānijas vadošo lomu, kas attiecas uz atbalsta un resursu iegūšanu no citām Eiropas ziemeļrietumu valstīm.
NATO galvenā uzmanība tiek pievērsta "intermarium" ziemeļu daļai, kamēr dienvidu daļa ir ļoti sadrumstalota. Vai aliansei vajadzētu vairāk ieguldīt tās klātbūtnē šajā "intermarium" daļā?
Es domāju, jums taisnība. Iespējams, mēs bieži nepievēršam uzmanību faktam, ka Dienvidaustrumeiropa patiesībā ir rajons, kur Krievija pēdējos gados bijusi visaktīvākā. Maskavas centieni stiprināt savu ģeopolitisko stāvokli Melnās jūras rajonā bija vērojami vēl pirms Krimas aneksijas. Kā jūs teicāt, 2008. gada iebrukums Gruzijā un atbalsts Abhāzijas un Dienvidosetijas separātiskajiem reģioniem ir tam labi piemēri. Pēc Krimas aneksijas Krievija tagad var nosūtīt uz Sevastopoli papildu kuģus un resursus bez Ukrainas piekrišanas (līdzīgi kā tas bija pirms 2014. gada). Tas novedis pie Krievijas Melnās jūras flotes spēka pieauguma un ļāvis izveidoties Melnās jūras rajonā A2/AD burbulim (pretinieka atturēšana, padarot uzbrukuma iespējamību pārāk sarežģītu un bīstamu). Tāpēc – jā, es teiktu, ka spēku līdzsvars Melnās jūras baseinā pēdējos gados ir sagrauts un šī situācija var vēl vairāk sarežģīties, ja Krievija paplašinās savu ietekmi Austrumukrainā.
Turklāt Melnās jūras flotes atdzimšana apvienojumā ar Krievijas nesenajām militārajām aktivitātēm Sīrijā likusi vairākiem analītiķiem runāt par A2/AD ekosistēmu Vidusjūras austrumos. A2/AD sistēmu izplatīšanās Dienvidaustrumeiropā un Vidusjūras austrumos rada problēmu NATO, mazākais, jūras jomā. Lai mazinātu šo problēmu, manuprāt, aliansei vajadzētu attīstīt jūras stratēģiju Melnajai jūrai un Vidusjūras austrumiem un, iespējams, stiprināt savas flotes otro grupu (Standing Military Group 2).
Runājot par šo jautājumu, domnīcas "Carnegie Europe" nesen publiskotā ziņojumā dots mājiens, kā NATO varētu izmantot kā līdzekli mērķa sasniegšanai dažāda tipa uzbrukumu iespējas, izmantojot modernas gaisa platformas un munīciju gan Vidusjūras austrumos, gan Melnās jūras baseinā. Spriežot pēc tā, kas ziņojumā teikts, es domāju, ka ir sevišķi svarīgi stiprināt Rumānijas un Bulgārijas gaisa un pretraķešu aizsardzības telpu un vairāk investēt militārajās attiecībās ar Ukrainu un Gruziju.
