Gruzija vēlas dzīvot ar Krieviju, bet ne Krievijā

georgia_nato_eu
  • By defencematters

Kopš Krievijas un Gruzijas kara pagājuši jau gandrīz astoņi gadi. Krievijas un pasaules uzmanību ir novērsuši konflikti Ukrainā un Sīrijā, tikmēr Gruzija nelokāmi turpina savu politiku, kuras mērķis ir dalība Eiropas Savienībā un NATO.

 

Edgars Skvariks, Guntars Grīnums

Savā skatījumā uz drošības situāciju Eiropā ar Defence Matters dalījās Gruzijas parlamenta spīkers Davids Usupašvili un bijušais Gruzijas ārlietu ministrs Tedo Džaparidze, kurš šobrīd vada parlamenta Ārlietu komiteju.

Kā jūs raksturotu pašreizējo Gruzijas drošības situāciju?

T.Dž. Šobrīd drošības situācija Gruzijā ir "stabila un normāla", taču tas nebūt nav tas pats, ko mēs raksturotu kā "normālu un stabilu", runājot par Latviju. Gruzijā ir "normāli", ka Krievijas tanki atrodas tikai 40 kilometru attālumā no Tbilisi, ka notiek Gruzijas pilsoņu nolaupīšanas, ko veic "Dienvidosetijas" vai citas militārpersonas. Mēs runājam par stabilitāti un drošību valstī, kur ciemati un ģimenes ir sašķeltas, pat kapsētas ir sašķeltas. Tādējādi šāda situācija, kas liktos bīstama jebkuram normālam eiropietim, ir "normāla" gruzīnam. Šādos apstākļos mēs dzīvojam, bet vienlaikus turpinām tiekties pēc sava mērķa - dalības NATO un Eiropas Savienībā (ES), lai arī kad tas īstenotos. Mēs ar prieku kļūtu par šo institūciju locekļiem jau rīt, taču mēs saprotam, ka tas rīt nenotiks. Mums ir jābūt pacietīgiem, smagi jāstrādā un jāizmanto izdevība, kad tā radīsies. Tas ir tieši tas, ko mums saka mūsu Rietumu partneri - gan eiropieši, gan amerikāņi.

Vai gruzīni ir pacietīgi?

T. Dž. Būt pacietīgam Amerikā un būt pacietīgam Gruzijā ir divas dažādas lietas, jo, kā jau teicu, Krievijas tanki ir pārāk tuvu Gruzijas ierindas pilsoņiem, lai viņi varētu justies komfortabli. Tāda ir mūsu realitāte. Mēs labprāt dzīvotu kaut kur Eiropas centrā, bet man piekritīs arī mani Latvijas un Baltijas draugi - mums diemžēl nav iespējas mainīt mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu. Mums ir jādzīvo ar mūsu kaimiņiem, ieskaitot Krieviju. Bet Krievija ir okupējusi apmēram 20 procentus mūsu teritorijas un Gruzija šobrīd ir sadalīta valsts.

Būtībā pats Dienvidkaukāzs ir diezgan vētrains reģions, ko plosa kari, konflikti un strīdi, turklāt mēs varam arī teikt, ka šis ir reģions, kurā ikviens ir pārejas periodā. Katra valsts - Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Turcija un Irāna - atrodas ceļā, bet nedodas vienā virzienā, katrai ir sava trajektorija. Mēs atrodamies krustcelēs, kur saduras daudzi stratēģiski vektori. Mēs dzīvojam šajā pasaules daļā, un Gruzija piemērojas tās realitātēm.

Mēs vēlamies dzīvot ar Krieviju kā ar labu kaimiņu. Bet mēs nevēlamies dzīvot Krievijā. Tāds ir Gruzijas vēstījums. Vai mūsu Krievijas kaimiņi to spēj pareizā veidā saprast, jau ir cits jautājums. Protams, mēs arī izprotam Rietumu situāciju, tāpat arī Krievijas kaimiņvalstu nostāju, jo tām ir nepieciešamas labas kaimiņattiecības, stabilas un iepriekšparedzamas attiecības ar Maskavu. Tomēr problēma ir tā, ka krievu kolēģiem ir fundamentāli atšķirīga izpratne par to, kas ir labas kaimiņattiecības un sadarbība, ja salīdzināt ar gruzīniem, eiropiešiem, amerikāņiem vai pat ķīniešiem.

Kā Gruzija var to mainīt?

T. Dž. Ja jau ģeogrāfiju izmainīt nevaram, tad mums ir jādzīvo ar Krieviju. Kā zināt, ar krieviem nav viegli papļāpāt pie kafijas tases. Sarunas ar Krieviju vienmēr ir smagas un nepatīkamas, bet nav citas alternatīvas kā vien runāt, vest sarunas, lai rastu kompromisu, kas ļautu Gruzijai dzīvot un palikt neatkarīgai un suverēnai valstij. Mums ir jābūt reālistiskiem un pragmatiskiem, mums ir rūpīgi jāpārdomā visi mūsu soļi un lēmumi. Un bieži mūs izvēle ir starp kaut ko sliktu un vēl sliktāku. Protams, lai izdzīvotu, mums ir nepieciešami draugi, mums vajag palīdzību un atbalstu.

Baltijas valstis Gruzijai ir kas vairāk nekā draugi un sabiedrotie, tās ir kā mentors, kaut reizēm pārlieku un gan pelnīti, gan neproporcionāli kritisks, nepamanot mūsu progresu un aizmirstot, ka ejam pa to pašu ceļu, pa kuru latvieši gāja pirms dažiem gadiem. Nākamo gruzīnu paaudžu izaicinājums būs "kļūt" par Latviju, Igauniju un Lietuvu. Kas gan domāja 1975. gadā Helsinkos, kad ASV atteicās atzīt Baltijas valstu aneksiju, ka reiz šīs valstis varēs brīvi elpot. Esmu reālists es ticu neticamiem sapņiem, un man par pierādījumu kalpo Baltijas valstis.

Mēs runājam par Gruzijas dalību NATO un ES, taču tai ir jābūt ne tikai dalībai vien, Gruzijai ir jākļūst par Eiropas valsti, tāpēc mums ir jāveic Gruzijas eiropeizācija, saglabājot neskartas mūsu tradīcijas, vērtības, mantojumu, kā arī kolektīvo un institucionālo atmiņu. Kad mūs salīdzina ar mūsu kaimiņiem, Armēniju un Azerbaidžānu, mūsu draugi no ES valstīm mums saka, ka Gruzija ir maza demokrātijas saliņa šajā pasaules daļā. Tas, protams, ir glaimojoši un mums patīk, tomēr būtu jāpatur prātā divas lietas.

Pirmkārt, lai ko Gruzija sasniegtu, tam ir jāsniedz labums arī mūsu tuvākajiem kaimiņiem - Armēnijai un Azerbaidžānai. Manuprāt, drošība, stabilitāte, ekonomiskā attīstība un labklājība, kā arī suverenitāte un neatkarība ir savstarpēji saistītas un savstarpēji atkarīgas lietas. Mēs nevaram būt drošībā vieni paši! Baltijas valstu reģionālā pašapziņa ir liela to panākumu sastāvdaļa. Vai mums tāda ir? Domāju, ka nē, mums pie tā ir jāstrādā. Diemžēl mūs bremzē dažādi aizspriedumi.

Otrkārt, labs izaicinājums ir sevi salīdzināt ar valstīm, kam vēlamies pievienoties, lai kļūtu par vienu no tām.

Vai Krievijas uzmanība no Gruzijas ir pavisam novērsusies Ukrainas un Sīrijas virzienā?

D.U. Jā, no vienas puses, atklāts Krievijas spiediens uz Gruziju ir savā ziņā mazinājies, jo kaut kur citur - Ukrainā vai Sīrijā - tas ir pieaudzis. Tomēr mēs redzam pavisam nelielas izmaiņas viņu divpusējās attiecībās ar Gruziju, viņu stratēģiskajos mērķos izmaiņas ir minimālas. Tā bija Gruzijas valdība, kas pēdējo gadu laikā centās mazināt saspīlējumu attiecībās ar Krieviju.

Okupācija nav beigusies, draudi arī saglabājas. Krievija neizrāda it nekādas pazīmes, ka tā būtu gatava sekot pārējai civilizācijai, atzīstot Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Krievija kopā ar Venecuēlu un Nikaragvu Gruzijas teritorijā saskata trīs suverēnas valstis. Šajā ziņā viņi domas nav mainījuši. Par spīti šim faktam, Gruzija nosūtīja Kremlim vēstījumu, ka mēs nevēlamies apdraudēt Gruzijas eksistenci, karojot ar Krieviju. Mēs gribam, lai mūsu tauta plaukst. Mēs negribam jaunus karus savā zemē. Mēs gribam būt daļa risinājuma, nevis daļa problēmas.

Ne tikai Krievijas, bet arī spēcīgāku valstu, gan militāri, gan ekonomiski, turklāt mēs ne vienmēr spējam strādāt dažādos virzienos un frontēs. Krievijai dažādā ziņā šobrīd nav tas veiksmīgākais brīdis un tāpēc. Krievija neizrāda it nekādas pazīmes, ka tā būtu gatava sekot pārējai civilizācijai. Tomēr dažas pozitīvas izmaiņas mēs novērojam.

Vai redzat jebkādas izmaiņas Krievijas nostājā?

D.U. Piemēram, viņi ir sākuši runāt par iespējamu vīzu režīma atcelšanu Gruzijas pilsoņiem. Tomēr tas notika tikai tad, kad viņi redzēja, ka vīzu režīma liberalizācijas process ar ES bija tik veiksmīgs. Starp citu, tā bija Krievija, kas pirmā ieviesa vīzu režīmu Gruzijas pilsoņiem, un tas notika ilgi pirms 2008. gada kara - 2006.gadā. Gruzija ieviesa un vēlāk atcēla vīzu režīmu Krievijai un tagad ar katru gadu pieaug krievu tūristu skaits Gruzijā. Tas ir tāpēc, ka krievi neredz negatīvu nostāju pret viņiem gruzīnu vidū. Pie mums ir pret Kremli vērsts noskaņojums, bet ne pret krieviem. Pieaugošais tūristu skaits to apliecina.

Mēs esam ieinteresēti normālās attiecībās, taču tas nenozīmē, ka Krievijas valdības attieksme būtu mainījusies. Kādā brīdī viņi būs noguruši no Ukrainas, viņi var nākt atpakaļ uz Gruziju vai - es negribu par to runāt pat teorētiski - arī uz Baltiju.

Cik liela ir Krievijas propagandas ietekme Gruzijā?

T. Dž. Protams, tai ir ietekme. Pastāv viedoklis, ka apmēram 20 procenti gruzīnu ir Krievijas propagandas ietekmēti, bet es nevēlētos to pārspīlēt. Mums ir apņēmīgi jācīnās pret Krievijas propagandu, taču tās ietekme ir minimāla. Mani vairāk satrauc tas, lai Gruzijā nesamazinātos atbalsts Rietumiem, jo tam pavisam objektīvi iemesli.

Ja runājam par NATO, piemēram, mēs dzirdam dienu un nakti, no viena NATO samita līdz nākošajam, ka Gruzija ir gatava un atbilstoša prasībām, bet Gruzijai vēl būtu jāizdara tas un tas; tad mēs ierodamies un nākamo samitu un dzirdam,- ā, Gruzija to izdarīja… bet tagad tai būtu jāizdara arī šis. Kamēr mūsu draugi tupina teikt, ka NATO durvis ir atvērtas, no malas tās atgādina rotējošās durvis - jūs esat it kā iekšā, bet it kā arī ārā.

Es atkārtoju, mēs saprotam, ka NATO un ES ir sava darba kārtība, taču tādām valstīm kā Gruzija ir nepieciešami patiesi un skaidri vēstījumi. Ja jums ir viena dzīve, jūs vēlaties, lai pozitīvas lietas notiktu, kamēr vēl esat dzīvs. Bet mums ir jābūt pacietīgiem un jāstrādā, lai padarītu Gruziju par labu demokrātisku valsti un tad viss var notikt. Ja runājam par dalību NATO un ES - tas var notikt desmit gadu laikā, 15 vai 50 gadu laikā, bet tas var notikt, turklāt arī daudz agrāk. Brīnumi notiek. Šai izdevībai Gruzijai ir jābūt gatavai.

Vai jūs joprojām gruzīnu sejās redzat entuziasmu, kad runājat par ciešākām saitēm ar ES un NATO?

D.U. Gruzijas politiķi pilda tautas gribu, un šis jautājums joprojām ir svarīgs. Es pat teiktu, ka tas ir eksistenciāls jautājums, tautas kultūras izvēle. Eiropas integrācijas process Gruzijai ir vēsturiska izvēle. Pirms dažiem simtiem gadu Gruzijā jau notika diskusija par to, "kur meklēt stratēģisko partnerību". Un kad vien mūsu cilvēkiem bija izvēle, viņi lūkojās kristīgās Eiropas virzienā. Mēs sevi jau gadsimtiem ilgi redzam kā daļu no eiropiešu civilizācijas. 20. gadsimtā komunisms iznīcināja ne tikai Gruzijas sabiedrību un kultūru, bet arī pašas Krievijas. Kopš ieguvām neatkarību no Krievijas impērijas, mēs esam tiekušies pievienoties Eiropas demokrātisko valstu klubam. Kamēr cīnījāmies par mūsu neatkarību, Eiropas valstis izveidoja savas struktūras, kā ES, kā NATO. Tādējādi nemaz nav diskusiju par to, vai mums vajadzētu iestāties šajās organizācijās, ir jārunā par to, kā to izdarīt iespējami drīzāk. Mēs esam gatavi stāties pretī izaicinājumiem kopā ar mūsu Eiropas partneriem. Dzīve nekad nav vienkārša, un Eiropai ir pašai savas problēmas, bet mēs būtu daudz priecīgāki, saskaroties ar tāda veida problēmām nekā pašu pagātnē piedzīvotajām.

Vai sadarbība starp Gruziju un NATO valstīm attīstās, vai arī Gruzija vēlētos redzēt vairāk?

T. Dž. Mēs esam normāli cilvēki… mēs gribētu redzēt vairāk. Mēs saprotam, ka Gruzija ir ļoti maza sastāvdaļa ļoti lielā politiskā spēlē. Kad runājam par NATO valstu atbalstu, mēs saprotam, ka šeit nav runas tikai par Gruziju, bet gan par plašākiem Eiropas un globālās drošības jautājumiem. Mēs saprotam, ka eiropiešiem un amerikāņiem Krievija ir vajadzīga, lai risinātu viņu darba kārtībai svarīgākus jautājumus par Gruzijas dalību NATO. Bet mēs arī neesam dumji vai naivi, mēs saprotam, kāpēc ES un ASV var vajadzēt Krieviju kā sadarbības partneri. Šeit nav runas par draudzību, bet gan par lielo politiku. Mēs saprotam, ka viņiem Krievija ir vajadzīga, lai risinātu tādus sensitīvus jautājumus kā terorisms, Sīrija, sarunas ar Irānu un citus jautājumus, kas ir svarīgāki par Gruziju. Tomēr Rietumiem, it īpaši eiropiešiem un amerikāņiem, ir pavisam skaidri jāsaprot, ka viņiem nebūs uz sadarbību gatavas Krievijas, ja tā nebūs gatava atzīt, ka tai kaimiņos ir neatkarīgas valstis. Viņi nevar būt imperiālistiski pret Gruziju, Ukrainu, Azerbaidžānu vai Moldovu, bet konstruktīvi partneri citiem.

Kā mēs varam mazināt Krievijas agresivitāti?

T. Dž. Šajā ziņā mūsu iespējas ir limitētas. Karot mēs nevaram, jo neviens nesāks karu ar Krieviju Gruzijas dēļ, tas ir acīmredzami. Vienīgais, kas ir mūsu arsenālā, ir Gruzijas padarīšana par stipru valsti, kas balstās uz likuma varu, robustām institūcijām un funkcionējošu demokrātiju. Kamēr mūsu demokrātija stingri stāv uz abām kājām un pieņem pati savus, saprātīgus un racionālus lēmumus, kas ir saskaņā ar mūsu sabiedrotajiem, mēs iegūstam laiku, kas mums ir nepieciešams. Un mums jāturpina runāt ar mūsu partneriem un kaimiņiem, ieskaitot Krieviju.

Es biju domājis, ka attiecību sakārtošana ar krieviem būs sava veida paaudzes eksperiments, ka nāks jauna krievu paaudze, kas risinās šādas sarunas citādā veidā, bet es kļūdījos. Politikas zinātnes eksperti saka, ka nepastāv pastāvīgas draudzības vai ienaidnieku, pastāv tikai intereses. Turklāt, starp citu, jaunie Krievijas politikas veidotāji nav mazāk agresīvi par saviem priekštečiem no Staļina, Molotova un Gromiko laikmeta! Mēs atzīstam, ka Krievijai Gruzijā vai Latvijā ir zināmas intereses. Problēma ar krieviem ir tā, ka viņi joprojām jauc divus jēdzienus - intereses un ietekme. Nebūtu nekas slikts, ja Krievija vēlētos veicināt savas intereses, bet no interesēm līdz ietekmei un dominēšanai ir tāls ceļš ejams, kamēr Krievija parasti to cenšas paveikt krietni par ātru.

Vai jūsuprāt ES un NATO attieksme pret Krieviju ir atbilstoša, rīcība pietiekama?

T. Dž. Nevēlos kritizēt NATO vai ES, taču ir jāņem vērā, ka mēs runājam par divām dažādām organizācijām, kurām ir katrai sava dienaskārtība, kad tās risina attiecības ar Krieviju vai jebkuru citu valsti. Mums ir jādomā par NATO un ES dalībvalstīm, kurām katrai atsevišķi ir atšķirīgas attiecības, atšķirīga vēsture un atšķirīga attiecību veidošanas prakse ar Krieviju (kā Vācijas-Krievijas vai ASV-Krievijas attiecības). Intereses ir dažādas - ekonomiskas, komerciālas, politiskas, reģionālas vai globālas. Tāpēc es vienmēr saku, ka Gruzijai ir jābūt gudram, paredzamam un noderīgam partnerim saviem sabiedrotajiem un draugiem. Ko es domāju ar noderīgumu? Piemēram, jūs šeit Latvijā nevariet visu laiku domāt par Gruziju, taču Latvijai būtu jāzina, ka tad, ja būs vajadzīga Gruzijas palīdzība, Gruzija to sniegs. Latvijai jābūt pārliecinātai, ka Gruzija ir demokrātiska valsts, tā ir paredzama valsts, uz kuru jūs variet paļauties.

Gruzija nav perfekta demokrātija, taču tā ir apņēmusies kļūt par normālu demokrātisku, nozīmīgu valsti mūsu pasaules daļā. Tas nav vienkārši. Tam ir nepieciešams laiks. Mēs kļūdāmies, bet kļūdās ikviens, ieskaitot amerikāņus un eiropiešus. Demokrātijas būvēšana Mihails Saakašvili Gruzijā atgādināja centienus uzbūvēt piramīdu, sākot no augšas - kā Potjomkina sādžu. Tā vietā mums ir jāizbūvē pamati, jārada pilsoņu sabiedrība, jāiesaista pilsoņi lēmumu pieņemšanas procesā. Mums ir jārada ekonomikas pamati un jābūvē demokrātiska Gruzija ne tikai jums latviešiem, ES vai ASV, bet gan priekš Gruzijas pilsoņiem.

Gruzija ir demokrātiska valsts, mums notiek vēlēšanas, mēs ievēlam mūsu prezidentu un likumdevējus, tomēr ar to nepietiek - tas ir mehāniski un formāli. Pastāv arī tāda lieta kā aprobežotā demokrātija. Demokrātijai ir jākļūst par dzīves veidu pašiem cilvēkiem. Mēs tik tālu vēl neesam. Tam ir nepieciešams laiks, un mēs esam apņēmušies to sasniegt.

Vai ir nepieciešamība pagarināt sankcijas pret Krieviju?

D.U. varbūt tas nav labākais salīdzinājums, bet man nāk prātā situācija, kad kāds jūsu radinieks uzvedas patiešām slikti. Jūs negribat, lai tas turpinās, taču negribiet arī saraut saites ar viņu. Ko jūs darāt? Jūs rīkojaties gudri. Jūs neveicināt slikto uzvedību, bet atalgojat labo., lai šis cilvēks sāktu rīkoties labāk. Tam būtu jābūt politikas pamatā. Krieviju pamest mums nevajadzētu.

Sankcijas ir svarīgas, jo saprātīgākas tās ir, jo labāk. Bet ir arī ļoti svarīgi, lai jebkurā saskarsmē ar Kremli starptautiskā sabiedrība nosūtītu skaidru signālu par to, ko tā uzskata par labu un sliktu uzvedību. Labs piemērs ir terorisms. Kad risinām šādus globālus jautājumus, mums nevajadzētu teikt Krievijai, ka "tā nav jūsu darīšana". Vienlaikus mums nevajadzētu viņiem ļaut darīt to, ko viņi dara Sīrijā, iesaistoties militārā konfliktā bez jebkāda Rietumu pret "Islāma valsti" vērstās koalīcijas uzaicinājuma, sākot pašiem savu, nodalītu spēli.

Pa ja Krievija Rietumiem un koalīcijai lūgtu uzaicinājumu un to nesaņemtu, viņi tik un tā varētu Sīrijā darīt to, ko vēlas, vai ne?

D.U. Jā, viņi varētu. Bet problēma visbiežāk ir tā, ka, kamēr demokrātisku valstu, ES vai NATO koalīcijas vai institūcijas pavada vairākas dienas un naktis diskusijās, jo nav pārliecināti par savu rīcību, Krievija spēj pavisam ātri radīt faktus, ar ko koalīcijai pēc tam ir jādzīvo. Tāpēc demokrātiskajai pasaulei ir nepieciešama spēcīgāka vadība, lai parādītu politiskajiem huligāniem, ka viņu darbiem sekos sods.

Kas ir jādara, lai pieveiktu "Islāma valsti"? Vai to var paveikt ar Krievijas palīdzību, vai arī varam ar to tikt galā paši?

D.U. Visupirms mums ir precīzāk jāsaprot, kas mums stājas pretī, kad runājam par "Islāma valsti". Mēs secinām, ka tur nav tikai cilvēki, kas šauj uz citiem cilvēkiem, tur ir kaut kas daudz dziļāks. Tā ir ideoloģija, reliģiskais fundamentālisms, nabadzība un uzsūkušās dusmas. Turklāt mēs dzīvojam informācijas ērā, kad internets ir kļuvis par efektīvu ieroci teroristiem, ar kura palīdzību viņi papildina savas rindas. Ar savu maldinošo vēstījumu viņi tagad spēj sasniegt miljonus cilvēku. Turklāt neizglītoti cilvēki var viegli iekrist viņu lamatās.

Tā ir bīstama visa iepriekš pieminētā kombinācija. Lai pārvarētu šādas problēmas, mums vajag Krieviju, Ķīnu, Austrāliju, Čīli - būtībā ikvienu, jo tā ir globāla problēma. Risinājums nav vairāk ieroču, vairāk karavīru reģionā, vai labāka Korāna izpratne, tas viss ir pārāk vienkāršoti. Mums ir nepieciešama virkne pasaules konferenču, lai saprastu, no kurienes rodas šāda regresija un ekstrēmisms, jo mēs redzam, ka uz turieni savā ziņā skrien cilvēki no visas pasaules. Tas ir kā melnais caurums, kas pievelk cilvēkus no visām pasaules malām.

Vai varat prognozēt jebkādas Krievijas politikas izmaiņas?

T. Dž. To nav viegli paredzēt, īpaši tādas valsts gadījumā kā Krievija, taču izmaiņas var notikt. Krievija vairs nav tā pati valsts, kas pirms desmit gadiem, tā mainās. Mums ir savstarpēji jāatzīst, ka visām pusēm ir savas likumīgas intereses. Lai to saprastu, būs vajadzīgs laiks, varbūt paaudzes. Mums jābūt pacietīgiem un reālistiskiem, mums nevajadzētu katru dienu sūdzēties par krieviem, mums ir jāskatās arī pašiem uz sevi - vai mēs esam pārliecināti, vai esam kompetenti, vai rīkojamies pareizi, dodamies pareizā virzienā, turklāt mūsu valstīm ir jāvar paļauties pašām uz saviem spēkiem. Kad Gruzija kļūs par spēcīgu demokrātisku valsti, tai būs vieglāk risināt attiecības pat ar tādiem kaimiņiem kā Krievija.

Vai varam arī palīdzēt Krievijai atrast ceļu uz demokrātiju?

T. Dž. Tas ir tāpat kā dejojot tango - mēs gribētu redzēt demokrātisku Krieviju, taču tā vienmēr būtu īpaša, pat kā demokrātiska valsts. Mums ar Krieviju ir jāatrod kopīgas intereses. Esam atšķirīgi, taču mums ar Krieviju ir jāstrādā, jārunā, jārisina sarunas, jāpielieto diplomātija un jāmēģina likt viņiem saprast, ko vēlas Gruzija vai Latvija. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu upurēt savas intereses, taču ir jābūt skaidram, ka mūsu darbības nav vērstas pret Krieviju. Vai viņi to uzreiz sapratīs? Protams, ka nē. Bet mums ir jārunā un jārunā un jārunā.

Vai konflikts Ukrainā tuvojas beigām?

T. Dž. Svarīgākais, ka, runājot par Ukrainu un notikumiem tās austrumu rajonos, neviens vairs nerunā par Krimu, Krima ir aizmirsta, it kā tā nekad nebūtu anektēta.

Mēs atbalstām Ukrainu, un es vēlos, lai Ukraina ir stingra un neupurē savas stratēģiskās intereses. Daudz būs atkarīgs no tā, kā Ukraina tiks galā ar savām iekšējām problēmām - vēlēšanām, šiem kautiņiem parlamentā, ko redzam televīzijā, vispārējo saspīlējumu. Stabilitāte Ukrainā Gruzijai ir ļoti svarīga, jo, ja Ukraina izdzīvos un paliks neatkarīga, tas stratēģiski būs ļoti svarīgi gan Gruzijai, gan arī Latvijai.

Mums ir jārunā ne tikai par to, kas šobrīd notiek Ukrainā, mums ir jāvērtē notiekošā stratēģiskais konteksts un jāpatur prātā, kas 2008. gadā notika Gruzijā, jo, manuprāt, Ukrainā notiekošais ir tiešs turpinājums. Tiem, kas ir iesaistīti no Rietumu puses, ir jāpatur prātā, ka šeit nav runas tikai par Ukrainu, bet gan par pēcpadomju telpu. Tas kas šobrīd notiek Ukrainā, atšķirīgā formātā 2008.gadā notika Gruzijā.

Vai NATO valstīm būtu jābūt vairāk iesaistītām?

T. Dž. NATO un ES, kā arī atsevišķu tās dalībvalstu un ASV politiska iesaistīšanās ir ļoti svarīga. Lietojot diplomātiskus instrumentus. Tas ir ilgs process. Karu ir viegli sākt, taču ir daudz grūtāk iesaistīties šādā procesā un mēģināt atrisināt jautājumus diplomātijas un sarunu ceļā.