Ģenerālleitnants Hodžīss: Krievija īsteno hibrīdkaru, lai radītu nestabilitāti
- By defencematters
Alianse cenšas pielāgoties reģionālajai drošības situācijai, kuru izmainījuši Ukrainas notikumi. Ātrās reaģēšanas spēku attīstība un daudzi citi pasākumi ir šī procesa sastāvdaļa. Par to intervijā stāsta ASV armijas komandieris Eiropā ģenerālleitnants Frederiks “Bens” Hodžīss.
Oktaviāns Manea
Ziemeļatlantijas alianse patlaban atrodas pārmaiņu procesā, pielāgojoties drošības situācijai, kas dramatiski izmainījās, sākoties Ukrainas krīzei. Lai spētu atbildēt uz šiem izaicinājumiem, izveidoti NATO ātrās reaģēšanas spēki un ļoti augstas kaujas gatavības spēki, kā arī kopumā paaugstinātas NATO armiju spējas reaģēt. ASV armija Eiropā izvietojusi nelielu reaģēšanas vienību, kas nodrošina vadību visās "Atlantic Resolve" mācībās, kas risinās teritorijā no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai. Vienlaikus šīs nepārtrauktās mācības ir iedrošināšanas pasākumu daļa, kas stiprina austrumu bloka valstis, kuras apdraud hibrīdkarš, kura galvenais mērķis ir nestabilitāte, intervijā "Foreign Policy Romania" žurnālistam Oktaviānam Manea skaidro ASV armijas Eiropā komandieris ģenerālleitnants Frederiks Bens Hodžīss.
Aizsardzībā pamata pozīcija bija pamatojama 1990.gadu atslābušajā gaisotnē. Vai tā ir pietiekama šodien, kad mēs redzam vidi, kurā ir arvien vairāk savstarpējas sacensības un kurā, kā uzsvērts pēdējā ASV armijas operatīvajā koncepcijā, naidīgas valstis īsteno savas piekļuves bloķēšanas spējas, lai "pretdarbotos ASV varas projekcijām un ierobežotu ASV rīcības brīvību"?
Jums noteikti ir taisnība par savstarpējās sacensības pieaugumu kibertelpā. Esmu pārliecināts, ka jebkurš mūsu pretinieks zina, ka, lai ierastos daudzskaitlīgi ASV spēki, nepieciešama pieeja ostām un lidlaukiem, kā arī iespēja pārvietoties pa dzelzceļu, tādēļ jebkurš pretinieks - Krievija vai kāds cits - darīs visu, kas viņa spēkos, lai neļautu mums piekļūt šai infrastruktūrai. Kad pagājušajā nedēļā Krievija organizēja mācības, tā Kaļiņingradā nogādāja "Iskander" raķešu sistēmas, lai varētu no Kaļiņingradas aizsniegt Rīgas ostu. Tas ir svarīgi. "Iskander" viņi novietoja arī Krimā, kuru nelegāli atņēmuši Ukrainai, lai liegtu pieeju daļai Melnās jūras.
Es nezinu, vai piekrītu jūsu vērtējumam, ka NATO pozīcija ir tāda pati kā 1990.gados. Velsas samitu mēs noslēdzām ar divām svarīgām lietām. Visas 28 nācijas, neatkarīgi no tā, ko tās domāja par Ukrainu, vai kādas bija to lielākās bažas, vienojās, ka mums ir jādod apliecinājums tām dalībvalstīm, kas atrodas vistuvāk Krievijai. Otrkārt, aliansei līdz ar ātrās reaģēšanas spēku un ļoti augstas NATO kaujas gatavības spēku izveidošanu vajadzēja kopumā paaugstināt spēju atbildēt. Kopš Velsas mēs esam smagi strādājuši, lai šīs spējas attīstītu un uzlabotu starptautiskos korpusus Ziemeļaustrumos. Rumānija vada Bukarestē bāzētas multinacionālas divīzijas izveidi Dienvidaustrumos.
Analizējot Velsas samita iznākumu, mēs redzam, ka tas lielā mērā balstās uz reaģēšanas vienībām. Vai NATO nevajadzētu veidot jauktu pozīciju, kurā ietilptu reaģēšanas vienības (tādas kā triecienvienības) un kaujas vienību klātbūtne?
Tā ir laba doma. ASV armija koncentrējas uz tā saucamo komandmisiju uzlabošanu, kas nozīmē, ka tiek izvietoti nelieli komandposteņi, kuriem ir pieeja galvenajai bāzei. Piemēram, patlaban MK (Mihaila Kogelničanu gaisa bāzē) Rumānijā ASV armijas 4.kājnieku divīzijai ir komandpostenis, kurā ietilpst mazāk nekā 90 cilvēku, bet tas ar tehnoloģiju palīdzību spēj sasaistīties ar Kārsona fortu Kolorado un paveikt to, kam kādreiz būtu nepieciešama 300-400 cilvēku klātbūtne. Tie ir nozīmīgi reaģēšanas spēju uzlabojumi, tā ir ļoti maza vienība, kas ir vieglāk pārvietojama, bet spēj uzņemties komandmisijas lomu visās "Atlantic Resolve" mācībās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Tā ir daļa no piemērošanās [jaunajai situācijai]. Ir skaidrs, ka tas būs svarīgi, jo Krievija vai jebkurš cits pretinieks mums nedos sešus mēnešus, lai sagatavotos, kā to darīja Sadams Huseins. Mums būs jābūt gataviem nekavējoties atvairīt jebkāda veida uzbrukumu vai draudu, ko mēs varētu saskatīt.
Tomēr galvenā atbildība ir katras valsts pašas rokās. Ģenerālis Brīdlovs bieži saka, ka aizsardzība sākas mājās, tādēļ katrai valstij ir savs aizsardzības plāns un visas valstis Austrumeiropā, tostarp Rumānija, smagi strādā, lai modernizētu un uzlabotu savas aizsardzības spējas un spēkus.
Tas nozīmē kaujas vienību klātbūtnes nodrošināšanu, un "Atlantic Resolve" mācību sērijā jūs redzat ASV spēkus un citus sabiedrotos - nīderlandiešus, portugāļus, britus un spāņus, kuri piedalās šajās mācībās savās valstīs. Būtībā tā ir kaujas vienību klātbūtne, tikai tās nav tur izvietotas.
Kā jūs aprakstītu hibrīdizaicinājumus, ar kuriem NATO patlaban saskaras austrumu flangā?
Hibrīdkara pamatmērķis ir radīt nestabilitāti. Tas nav nekas jauns. Krievi šo taktiku izmantojuši jau ļoti ilgu laiku, pielietojot dezinformēšanu, viltu, iefiltrējot cilvēkus etniskajās iedzīvotāju grupās, mēģinot gāzt valdības. Tā ir veca, viņiem pazīstama taktika.
Tātad, mērķis ir radīt nestabilitāti un aliansei tas ir svarīgi, jo mūsu lielajai aliansei, visām 28 dalībvalstīm, ir jāvienojas, pirms mēs rīkojamies kā alianse. Pusi NATO dalībvalstu uztrauc citi draudi, un tās ne vienmēr nekavējoties atbildēs uz potenciālu satraukumu. Jo lielāku nestabilitāti Krievija varēs radīt, jo lielāks izaicinājums būs 28 dalībvalstīm vienoties kaut ko darīt.
ASV un citas valstis pagājušajā gadā "Atlantic Resolve" laikā demonstrēja, ka mēs dosim garantijas, ka mēs būsim blakus, turpinot mācības, ar kurām palīdzam uzlabot to austruma flanga valstu spējas, kurām jācīnās ar potenciālajiem draudiem.
Svarīga loma šajā nestabilitātes celšanā ir veidam, kā tiek izmantots likums. Likumu karš ir viens no tās aspektiem. Piemēram, Krimas nelegālā okupācija. Ir ļoti svarīgi, lai mēs visi turpinātu to saukt par "nelegālo Krimas okupāciju", jo ja mēs to nedarīsim, Krievija sāks zīmēt sev jaunas teritoriālās robežas, piemēram, Melnajā jūrā.
Tie ir nopietni signāli ikvienam; līdz ar mēģinājumiem izvirzīt pretenzijas uz zemūdens teritorijām Arktikā un regulāriem gaisa un zemes robežu pārkāpumiem Baltijas valstīs.
Pagājušajā gadā viņi pieņēma likumu, ar kuru aicināja izdot 75 000 lietuviešu, kuri 1991. un 1992.gadā nepieteicās dienestā Sarkanajā Armijā, jo Padomju Savienība sabruka, un Lietuvas valdība paziņoja, ka vairs nav jādien Sarkanajā armijā, jo Lietuva vairs nav Padomju Savienības daļa. Pērn, kad [Krievijas Valsts] dome pieņēma šo lēmumu un aicināja šos cilvēkus izdot par izvairīšanos no karadienesta, es domāju, ka tas ir smieklīgi. Tas gandrīz izskatījās pēc farsa. Bet Lietuvā cilvēki to uztvēra ļoti nopietni, un Ārlietu ministrija ieteica viņiem neizbraukt no Eiropas Savienības (ES), jo viņus, iespējams, varētu izdot Krievijai. Paskatoties kartē redzams, ka Lietuvai ir robeža ar Kaļiņingradu vienā pusē un ar Baltkrieviju otrā pusē, un liela daļa viņu ekonomikas ir saistīta ar Krieviju. Ja viņi nevar doties ne uz Kaļiņingradu, ne Baltkrieviju, te ir runa par reālu ekonomisko spiedienu. Tas ir piemērs tam, kā viņi izmanto likumu, taisnu vai netaisnu, lai izdarītu spiedienu uz šīm valstīm un radītu problēmas.
Ko šīs dalībvalstis varētu darīt, lai radītu uzticamu šīs kara formas atvairīšanas sistēmu?
Jums ir pazīstams tas, ko mēs saucam par DIME konstrukciju - diplomātija, informācija, militārie līdzekļi un ekonomika.
Informācijas telpā - I - mums, Rietumiem, jāizdomā kā demokrātiskā sabiedrībā, kur ir ļoti aktīvi mediji, mēs varam stāties pretī Krievijas informēšanas stilam, kurā Krievijas līderiem nav jānopūlas ar nepieciešamību stāstīt patiesību. Informāciju viņi izmanto tāpat kā artilēriju un raķetes.
Mūsu valdībām ir jāizdomā, kā tās var atbildēt ar precīzu informāciju, bet daudz agresīvākā un aktīvākā veidā. Žurnālistiem katru reizi būtu jāsmejas, kad viņi dzird Lavrova kungu sakām, ka Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanās bija nelikumīga, ka tas ir mīts no Rietumu mitoloģijas.
Tālāk mēs nonākam pie DIME burta M - katrai valstij ir jāuzņemas atbildība par savu drošību - neskatieties uz NATO kā lielu bunkuru, kurā iebēgt, bet kā uz nāciju kopumu, kurā katra dod ieguldījumu kopējā drošībā. Katrai valstij ir jāiegulda labi apmācītos vīriešos un sievietēs, kā arī vislabākajā aprīkojumā, kas ir savietojams ar citu sabiedroto aprīkojumu. Es apsveicu [Rumānijas aizsardzības ministra Mirča] Duša kungu ar Rumānijas lēmumu sasniegt 2% līdz 2017.gadam. Tas ir brīnišķīgi un arī citām valstīm tā jārīkojas.
Vai Melnā jūra kļūst par zonu, kur "ieeja aizliegta"? Vai bastions Krimā ir drauds reģiona sabiedrībai un NATO dalībvalstīm tās piekrastē?
Vispirms, patiešām teicams sabiedrotais ir Turcija, kas ir alianses dalībvalsts kopš 1952.gada un ļoti labi nodrošina Montrē Konvencijas izpildi attiecībā uz to, kas var iebraukt un izbraukt no Melnās jūras. Viņi strādā ļoti pamatīgi un viņiem ir ārkārtīgi efektīva aizsardzība, tai skaitā jūras spēki, gaisa spēki un armija. Esmu pārliecināts, ka turki kā mūsu sabiedrotie gādās, lai Montrē Konvencija tiktu ievērota. Bet, es domāju, tas ir kaut kas, kas mums jānovēro: Krimā izvietotais krievu aprīkojums un bloķēšanas spējas noteikti varētu palielināt viņu iespēju ietekmēt to, kas notiek Melnajā jūrā. Tādēļ Rumānijai, Bulgārijai un Turcijai jāturpina uzturēt stiprus jūras spēkus, lai pārējā alianse varētu turpināt izmantot navigācijas brīvību ieejot un izejot no Melnās jūras, kā to paredz Montrē Konvencija. Ja netiks smagi strādāts pie tā nodrošināšanas, krievu ietekme Melnajā jūrā ar laiku pāraugs pienācīgo un pieļaujamo līmeni.
Ģenerālleitnants Bens Hodžīss 1980.gada maijā pabeidza ASV Militāro Akadēmiju un tika nosūtīts kājniekos. Viņa pēdējais operatīvais amats bija operāciju vadītājs Reģionālajā Dienvidu pavēlniecībā, Kandahārā, Afganistānā. No 2012 līdz 2014.gadam viņš bija NATO Apvienotās sauszemes pavēlniecības komandieris.
