ES Militārās komitejas vadītājs: Koordinācija starp NATO un ES ir kritiski svarīga

CEUMCa-846x675
  • By defencematters

Abas organizācijas paralēli viena otrai strādā ar daudziem drošības izaicinājumiem, tāpēc nav pārsteidzoši, ka Eiropas Savienības (ES) Kopīgās drošības un aizsardzības politikas (CSDP) mērķi acīmredzami sakrīt ar NATO stratēģisko koncepciju.

 

Eleni Panajotu

ES Militārās komitejas priekšsēdētājs ģenerālis Mihails Kostaraks (bijušais Grieķijas aizsardzības spēku ģenerālštāba priekšnieks) stāsta "Defence Matters" par ES un NATO attiecībām un par to, kā "Brexit" var ietekmēt ES operatīvās un militārās spējas.

 

Kāda ir jūsu un ES Militārās komitejas loma?

Militārā komiteja ir ES Padomes augstākā militārā institūcija. Komiteja tika izveidota 2001.gadā, un tajā ietilpst 28 dalībvalstu bruņoto spēku komandieri. Īsumā, mēs formulējam bruņoto spēku nostāju, kamēr dalībvalstu politiskā balss ir NATO vēstnieki. Komiteja sniedz padomus militārajā jomā Politikas un drošības komitejai. Esmu šīs komitejas loceklis un tās diskusijās piedāvāju militāro skatpunktu.

Tā kā armiju komandieri nevar visu laiku atrasties Briselē, viņus regulāri aizstāj pastāvīgie militārie pārstāvji. Militārā komiteja ir viena no nedaudzajām Eiropas Padomes struktūrām, kurai tajā ir pastāvīga vieta.

Mans pamatuzdevums ir būt ES augstā ārlietu pārstāvja padomniekam, taču es arī piedāvāju militāro skatpunktu jebkādos jautājums - gan tad, kad tāds tiek lūgts, gan tad, kad mēs nolemjam, ka tāds ir nepieciešams. Šī nostāja ir saskaņota ar visām 28 dalībvalstīm, tādējādi piedāvājot visas ES bruņoto spēku pozīciju.

 

Kā vērtējama pašreizējā situācija saskaņā ar Eiropas kopējo drošības un aizsardzības politiku? Cik daudz iespējamā Lielbritānijas izstāšanās ietekmē ES aizsardzības operacionālās un militārās spējas, ja vispār ietekmē?

Lielbritānija pārejas periodā turpinās sniegt savu ieguldījumu Eiropas kopējās misijās un operācijās līdz pat sarunu fāzes noslēgumam. Ieskaitot pašreizējo ieguldījumu EUNAVFOR MED operācijā "Sofija", kā arī dalību ES Kaujas grupas pašreizējā periodā.

Runājot par ES Kopīgās drošības un aizsardzības politiku, aizsardzība ir un paliek dalībvalstu atbildība. Dalībvalstis aizstāv pašas savu teritoriju. Domāju, ka mēs šajā ziņā esam panākuši lielu progresu. Līdz 2001.gadam mēs pat nemaz nedomājām par militāro personālu ES institūcijās; patlaban mums ir trīs militāras operācijas un trīs misijas ES interešu aizsardzībai. ES aizsardzība neizbēgami turpinās attīstīties, kamēr vien tā būs saistīta ar drošību. Pagātnē drošība bija iekšējā lieta, bet armija tika lietota valsts aizsargāšanai pret ārējiem ienaidniekiem. Tā tas vairs nav.

 

Operācija "Sofija" Vidusjūrā nesen tika pagarināta par vēl vienu gadu. Cik veiksmīga ir bijusi šī operācija, kuras mērķis ir apturēt cilvēku kontrabandistus? Kas, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi Eiropas kopējās drošības un aizsardzības politikas operācijām nākotnē? Kāda ir to pievienotā vērtība?

Šobrīd ir īstenoti 98 Drošība dzīvībai jūrā (SOLAS) pasākumi un izglābti vairāk nekā 16 000 migrantu. Kopumā esam pārtvēruši 148 laivas un veikuši 71 arestu. Operācija atbilstoši tās mandātam ir radījusi iebiedējošu efektu starptautiskajos ūdeņos, manevru brīvību kontrabandistiem atstājot tikai teritoriālajos ūdeņos.

ES Kopīgās drošības un aizsardzības politika kā neatņemama Kopējās Ārējās un drošības politikas (CFSP) sastāvdaļa sekmē Eiropas pilsoņu drošību un starptautisko mieru un stabilitāti.

ES piedalās trijās militārās operācijās un trijās militārās misijās. Šīs misijas un operācijas balstās uz saprātīgas pieejas koncepciju. Tas nozīmē, ka mūsu izvēlētām valstīm vai reģioniem mēs sniedzam pilnu programmu, ieskaitot trīs D (defence, diplomacy and development - aizsardzība, diplomātija un attīstība), bet arī tādas lietas kā pārvaldība, izglītība, drošība u.c. Bruņotie spēki ir tikai neliela šīs saprātīgās pieejas sastāvdaļa. Mēs nenodrošinām drošu vidi - mēs apmācām cilvēkus to nodrošināt pašiem savās valstīs. Mēs nedodamies turp ar armiju, lai pārņemtu kontroli valstī. Mēs dodamies turp, lai apmācītu vietējos likumsargus mūsu civilajās misijās vai militāro personālu mūsu militārajās misijās. Mēs varam darīt to, kas tiek lūgts politiskā līmenī. Bet mēs nevēršamies pret armiju, piemēram, Somālijā. Mūsu mērķis ir ilgtspējīgs drošības modelis.

 

Lai sāktu CSDP operācijas un misijas, ir nepieciešama ne vien politiskā griba, bet arī attiecīgās spējas. Ņemot vērā Krievijas agresiju un jaunos drošības draudus - "Islāma valsts" un kiberdrošība -, vai ES militārās spējas ir pieaugušas vai mainījušās un kā tās papildina NATO spējas?

Vai 2002.gada decembrī pieņemtā vienošanās "Berlīne plus" nebūtu jāpārskata?

Abi šie jautājumi ir apskatīti ES Globālajā ārvalstu un drošības politikas stratēģijā, ko jūnijā prezentēja ES augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni.

Katrā ES Kopīgās drošības un aizsardzības politikas operācijā un misijā iesaistīto valstu rīcībā ir jābūt resursiem, kas ļaus spēkus izvietot un uzturēt. Diemžēl ir vērojami būtiski trūkumi tādās jomās kā degvielas uzpilde gaisā, vadība un kontrole, kā arī izlūkošana. Šīs joprojām ir galvenās prioritātes Eiropas spēju uzlabošanai. Ir acīmredzami, ka kritiski svarīgs jautājums joprojām ir arī ES un NATO kopdarbība spēju attīstīšanā.

 

Vai redzat aizsardzības spēku lomu cīņā pret terorismu Eiropā? It īpaši jaunās ES globālās stratēģijas kontekstā, kad dzirdam aicinājumus pēc stratēģiskās autonomijas, solidaritātes un savstarpējās palīdzības? Ko gan tas nozīmē ES iekšienē un ārpus tās?

Jā, noteikti, un jaunā ES Globālā stratēģija mums demonstrē, ka globālo izaicinājumu un iespēju kontekstā mēs raugāmies uz ES kā vēl vajadzīgāku institūciju nekā jebkad agrāk, turklāt kā vienīgo struktūru, kas spēj sniegt pieņemamas kolektīvās atbildes mainīgajai starptautiskajai videi.

ES vairāk investē konfliktu novēršanā, veicinot cilvēka drošības uzlabošanos un stabilizējot savus kaimiņus un reģionus, kurus ietekmē krīzes no visas pasaules. ES palīdz saviem partneriem un kaimiņiem attīstīt viņu spējas un pārvaldības struktūras, stiprināt viņu krīzes apstākļu elastību un spēju novērst un kontrolēt jaunas krīzes tāpat kā terorisma draudus.

Paralēli terorismam mēs saskaramies ar hibrīdkaru. Ienaidnieki vairs neiebrūk mūsu teritorijā ar tankiem un šautenēm. Viņi jau ir šeit, mūsu valstī, un, lai aizstāvētu mūsu dzīvesveidu, mums ir jāizmanto visi pieejamie līdzekļi. Jautājums nav par to, vai aizsardzības spēki tiks izmantoti. Tie jau tiek izmantoti: ja jums ir nepieciešams palielināt patruļu skaitu, tad lielākā daļa dalībvalstu izmantos savas armijas, to spēju dēļ. Limits starp drošību un aizsardzību mūsdienām ir daudz izplūdušāks, un pilnīgi pamatoti. Mēs izmantojam savas militārās spējas, piemēram, preču un cilvēku kontrabandistu tvarstīšanai Centrālās Vidusjūras reģionā, tikai tāpēc vien, ka bruņotie spēki to spēj paveikt uz jūras, viņu rīcībā ir jūras patrulēšanas lidaparāti ar radariem un citu nepieciešamo aprīkojumu. Mums ir jāizmanto šīs spējas, kad vien tās ir pieejamas.

 

Kā jūs novērtētu ES attiecības ar NATO?

Mūsu attiecības ar NATO ir ļoti labas. Būtu grūti pat iedomāties kaut ko citādāku: 22 no 28 ES dalībvalstīm ir abās organizācijās. Mums tomēr ir dažādas misijas: NATO piedāvā drošību un aizsardzību, bet ES sniedz kaut ko plašāku par to. Mēs esam bijuši "maigā" vara, kamēr NATO bija "bargā" vara. Šobrīd mēs piedāvājam saprātīgu pieeju, ko var dēvēt par "gudro" varu jeb abu iepriekš minēto kombinācija. Īsumā, mēs ne tikai sniedzam drošību vai militāro apmācību, mēs arī piedāvājam attīstību, diplomātiju, pārvaldību, izglītību un daudz ko citu - pamatā izaugsmi un cerību uz labāku nākotni. Reizēm pastāv funkciju pārklāšanās iespēja, piemēram, bruņoto spēku izmantojumā, taču ļoti svarīga lieta ir koordinācija: tās dēļ ir jēga vienā reģionā ar vienu un to pašu mērķi operāciju īstenot divām dažādām organizācijām.

 

Vai saskatāt nākotni transatlantiskajām partnerattiecībām?

Transatlantiskās partnerattiecības, kas tiek īstenotas NATO ietvaros, turpina piedāvāt visvēlamāko formātu Eiropas drošības nodrošināšanai un, kas nav mazāk nozīmīgi, pamata forumu transatlantiskajām drošības attiecībām.

Tā kā abas organizācijas vieno tik daudzi būtiski drošības izaicinājumi (pateicoties dalībai abās organizācijās), nav pārsteigums, ka ES Kopīgās drošības un aizsardzības politikas mērķi būtiski pārklājas ar NATO stratēģisko koncepciju. Abas organizācijas ir uzņēmušās saistības stāties pretī izaicinājumiem globālā mērogā, it īpaši attiecībā uz konfliktu novēršanu, krīzes vadību, cīņu pret terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas novēršanu.

Gan ES, gan NATO ir pieņēmušas pašas savas drošības stratēģijas. NATO pieņēma Stratēģisko koncepciju 1999.gadā, pārskatot to 2010.gadā, savukārt ES augstā ārlietu pārstāve un Eiropas Komisijas viceprezidente Federika Mogerīni pavisam nesen iesniedza dalībvalstīm jauno ES Ārvalstu un drošības politikas Globālo stratēģiju.