Eiropas attīstība pēc “Brexit” – iespējamie scenāriji
- By defencematters
Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) – “Brexit” – nav iespējams atcelt, un tas Eiropas integrācijā ir pirmais milzīgais solis atpakaļ.
Oktaviāns Manea
Žurnālists Oktaviāns Manea intervijā "Defence Matters" iespējamās "Brexit" sekas apsprieda ar politisko risku konsultāciju firmas "Nova Europa" direktoru Timotiju Lesu.
Pēc Lesa domām, "Brexit" nozīmīgums slēpjas tajā, ka "tas var kalpot un, visticamāk, kalpos par katalizatoru ES pagrimumam", izraisot diskusijas par reformu, kas piedāvā Hobsona izvēli Eiropas projekta sirdī." Pagājušajā rudenī viņš runāja par jaunu akadēmisku nišu, ko var dēvēt par "Eiropas sairšanas studijām". Vajadzība pēc šādām studijām šodien šķiet vēl būtiskāka. Pirmajā daļā no trīsdaļīgās intervijas Less runā par vairākiem scenārijiem Eiropai pēc "Brexit".
Vai "Brexit" ir pirmā lielā plaisa Eiropas projektā? Sākums Eiropai (atkal) ar daudzām "Eiropām"? Sākums kaut kādām centrbēdzes tendencēm Eiropā? Tās pat var būt beigas Lielbritānijai tās pašreizējās robežās.
"Brexit" ir dziļi nozīmīgs notikums. ES kopš dibināšanas ir virzījusies tikai vienā virzienā: pretī arvien ciešākai savienībai. Iepriekš laiku pa laikam ir bijušas neveiksmes, no kurām visredzamākā bija Eiropas konstitūcijas noraidīšana referendumos Francijā un Nīderlandē 2005. gadā, bet tās visas bija pārejošas. Salīdzinājumam, Lielbritānijas aiziešana nevar tikt atcelta, un tas Eiropas integrācijas procesā ir pirmais milzīgais solis atpakaļ.
Vai ES tagad sairs, ir atklāts jautājums, bet es esmu ļoti pesimistisks par tās izdzīvošanas iespējām. Pašos pamatos ES vairs nav "raison d’etre" (pastāvēšanas iemesla). Tā tika izveidota, reaģējot uz vairākiem faktoriem, kas dominēja 20. gadsimta otrajā pusē, piemēram, vēlmi ierobežot Vāciju, Aukstā kara sākumu un draudiem no Padomju Savienības, atkāpšanos no globalizācijas, ko izraisīja dekolonizācija, un pēckomunisma periodā - Amerikas saistībām Eiropā. Tomēr lielākā daļa no šiem faktoriem vairs nav aktuāli. Vācija ir rāma, Aukstais karš ir beidzies, lielākā daļa Austrumeiropas ir brīva un demokrātiska, un vecā "trešā pasaule" tagad ir plaukstošu tirgu teritorija, ar ko eiropieši atkal vēlas ielaisties sarunās.
ES nākotni apdraud arī vairāki defekti tās konstrukcijā, kas radījuši daudz dažādu iekšēju plaisu. Visredzamākā no tām ir integrācijas pārmērība - daudz lielāka, nekā tas ir nepieciešams, lai panāktu mieru kontinentā, - un ES uzstājība, lai visas valstis stingrā ierindā virzās pretī arvien ciešākai savienībai. Ņemot vērā, ka ES sastāv no daudzām valstīm, kurai katrai ir sava kultūra, vēsture un institūcijas, tas neizbēgami nozīmē, ka situācijās, kad ES ieņem politisku nostāju, tā diez vai būs optimāla visām tās loceklēm. Redzamākais piemērs tam ir ekonomikas joma. Liberālisms ir labi darbojies Ziemeļeiropā, bet Centrāleiropā un Balkānos tā pieņemšana ir sagrāvusi sabiedrisko līgumu, kas dominēja sociālisma periodā. Līdzīgi vienotās valūtas radīšana ir nākusi par labu ES bagātajiem un konkurētspējīgajiem ziemeļiem, kas gūst labumu no vāja eiro un neierobežotas piekļuves visam Eiropas tirgum, bet devusi mazāk konkurētspējīgajām Vidusjūras ekonomikām pārvērtētu valūtu, kas neļauj tām atgūt maksātspēju.
Pēdējā laikā līdzīga ietekme bijusi arī migrācijai. Centrāleiropieši pieprasa tiesības dzīvot un strādāt attīstītajos Rietumos, bet liels skaits cilvēku tajās valstīs, kurp viņi dodas, uzskata, ka miljonu cilvēku pārvietošanās ir mazinājusi darba drošību un sociālo vienotību. Kad runa ir par imigrāciju no ārpus Eiropas, mēs redzam vēl lielāku šķelšanos, tikai šoreiz pretēju, jo pret to visvairāk iebilst centrāleiropieši.
"Brexit" nozīmīgums slēpjas tajā, ka tas var kalpot un, visticamāk, kalpos par katalizatoru ES pagrimumam, izraisot diskusijas par reformu, kas piedāvā Hobsona izvēli Eiropas projekta sirdī. Vai nu ES jāsamierinās ar politisko savienību, kurā bagātās ziemeļu valstis piekrīt mūžīgi veikt lielus finanšu pārvedumus uz nabadzīgākajiem dienvidiem, un jāpieņem iedzīvotāju pastāvīgs sajaukums, vai arī ES jāsāk kārtības atvieglošana, atgriežot atpakaļ dalībvalstīm pilnvaras, kas nevar tikt veiksmīgi saglabātas Briselē. Tas sāktos ar kontrolētu eirozonas sašaurināšanu, tostarp parādu atlaišanu tādām valstīm kā Grieķija, vienotā tirgus brīvību samazināšanu, imigrācijas politikas renacionalizēšanu. Diemžēl pierādījumi liecina, ka šādas vienprātības trūkst: vairāki spēlētāji, piemēram, ārlietu ministrijas Vācijā un Francijā un Eiropas Komisija apgalvo, ka "Brexit" radītās krīzes risinājums ir lielais lēciens uz priekšu pretī Eiropas supervalstij, un citi, piemēram, centrāleiropieši, aicina radikāli mainīt dalībvalstu spēku līdzsvaru. Es baidos, ka reformu nepieciešamības vispārēja atzīšana apvienojumā ar vienprātības trūkumu par to, kāda forma šīm reformām būtu jāieņem, galu galā izjauks ES.
Laiks rādīs, kā tieši tas notiks. Pašreiz visas valstu valdības Eiropā atbalsta ES, pat tad, ja tām nepatīk daudzi savienības aspekti, un visās valstīs vairākums iedzīvotāju atbalsta dalību ES. Lai ES sabruktu, iedzīvotāju naidīgumam pret ES jāpieaug un pret ES noskaņotajām partijām vai nu jāiekļūst valdībā, vai veiksmīgi jāizdara ietekme uz valdību, kā UKIP (eiroskeptiski noskaņotajai Apvienotās Karalistes Neatkarības partijai) Lielbritānijā.
Viens scenārijs ir, ka eiroskeptiska valdība tādā ietekmīgā Rietumu valstī kā Francija vai Itālija seko Lielbritānijas piemēram un pieprasa lielu piekāpšanos no citām dalībvalstīm. Ja šī valsts sastapsies ar pretestību no citām dalībvalstīm, kas zaudējušas interesi "status quo", tā var just kārdinājumu panākt savu, draudot ar referendumu par izstāšanos, - pieprasot, lai tai dod to, ko tā vēlas, pretējā gadījumā draudot uzspridzināt ES. Britu gadījums māca mums, ka situācijā, kad vēlētājiem tiek piedāvāta unikāla iespēja balsot par pārmaiņām, sabiedrības viedoklis par ES var šķērsot līniju: 2016. gada sākumā Lielbritānijā tikai aptuveni 40% cilvēku atbalstīja izstāšanos no ES, kas ir mazāk nekā Itālijā pašreiz, bet līdz jūnijam tas kļuva par vairākumu.
Otra iespēja ir tāda, ka proeieropejiskajām partijām izdodas noturēties pie varas un ietekmīgu Rietumu valdību koalīcija no tādām valstīm kā Francija, Vācija, Itālija, Beļģija mēģina un uzspiež pārējai ES uz integrāciju vairāk vērstus pasākumus, novedot pie masu dezertēšanas: ne tikai tādu bagāto valstu kā Nīderlande, Somija un Dānija, kas atsakās pieņemt politiskās savienības slogu, bet arī tādu valstu kā Polija, Ungārija un Čehija, kas augstu vērtē nacionālo suverenitāti.
Protams, vienmēr pastāv arī trešais scenārijs, kurā nekas netiek nolemts un mēģināts, un ES turpina to pašu pakāpenisko pagrimuma ceļu, ko raksturo redzējuma trūkums, kopienas gara sabrukums, politikas neveiksmes un augošs mazāko valstu dumpinieciskums. Šādā scenārijā ES āriene paliks neskarta, bet institūcijas kļūs arvien tukšākas. Komisija turpinās nākt klajā ar ierosinājumiem politikā, Eiropadome un Eiropas Parlaments turpinās sanākt uz sesijām un dalībvalstis turpinās sludināt savu atbalstu Eiropas mērķiem, bet realitātē ES kļūs arvien nebūtiskāka kā vieta, kur tiek veidota politika un pieņemti lēmumi. Tā vietā dalībvalstis pakļausies ES diktātam tikai tad, kad tas tām būs noderīgi, un ignorēs to, kad nebūs noderīgi, un arvien vairāk uzskatīs sevi par suverēniem aktieriem uz starptautiskas skatuves. Kādā brīdī pienāks beigas, bet tās, visticamāk, izraisīs tirgi, kas izstums problēmās nonākušu valsti laukā no eirozonas, nevis kāds iepriekš apdomāts Eiropas valdības solis.
Runājot par Lielbritāniju, kura ir trausla pret iekšēju sabrukumu pēc referenduma, jāsaka, ka vairums skotu vēlas palikt ES, jo viņi baidās dzīvot Lielbritānijā, kurā dominē angļi un Londona pilnībā atjaunojusi savu suverenitāti. Skotijas valdība ir solījusi nākamo pāris gadu laikā sarīkot otru referendumu par neatkarību. Tomēr Skotija vēl arvien nav atrisinājusi problēmu, ar kuru saskārās pirms pirmā referenduma 2014. gadā, proti, kā saglabāt savu sociālo sistēmu kā neatkarīgai valstij, ja Londona subsidē Edinburgu par 15 miljardiem sterliņu mārciņu gadā jeb 15% no Skotijas IKP. Neatkarības gadījumā Skotija nekavējoties zaudētu šo naudu, bet iestāšanās no jauna ES kā neatkarīgai valstij pakļautu to ERM (eirozonas valūtas maiņas mehānisma) budžeta disciplīnai un dalībvalsts iemaksai, kas būtu aptuveni 1,5% no IKP. Tā neizbēgamais iznākums būtu straujš nodokļu kāpums un liela valsts izdevumu samazināšanās, kas iznīcinātu sabiedrisko līgumu starp vadību un skotiem.
Es domāju, kad skoti apsvērs savas iespējas, viņi secinās, ka gandrīz pilnīga autonomija, ko Londona ir apsolījusi, piedāvā daudz pievilcīgāku nākotni nekā neatkarība un atpakaļuzņemšana ES, lai gan skotiem turpinās saglabāties divpusīgas jūtas pret angļiem. Mēs jau varam redzēt šo realitāti atspoguļojamies sabiedriskās domas aptaujās. Lai gan pēc britu referenduma jūnijā bija ļoti pieaudzis atbalsts Lielbritānijas pamešanai, jaunākās aptaujas liecina, ka vairums skotu atbalsta palikšanu. Kamēr vien tā būs, Skotijas valdība neriskēs organizēt vēl vienu referendumu par neatkarību.
---
"Nova Europa" direktors Timotijs Less vairākus gadu desmitus strādājis par analītiķi un diplomātu Lielbritānijas ārlietu ministrijā, vadījis Lielbritānijas vēstniecību Baņa Lukā (Bosnijā un Hercegovinā) un ES Institūciju departamentu un ieņēmis politiskā sekretāra amatu Lielbritānijas vēstniecībā Skopjē, Maķedonijā.
