EDSO: Bez mūsu novērotājiem Donbass būtu daudz tumšāka vieta
- By defencematters
Austrumukrainā karojošās puses ir pierādījušas, ka ir spējīgas karadarbību nekavējoties pārtraukt, ja vien eksistē griba to izdarīt, tomēr pastāv visi priekšnoteikumi, lai bez šādas gribas karš varētu turpināties vēl ilgi, uzskata Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) īpašās novērošanas misijas Ukrainā vadītāja vietnieks Aleksandrs Hugs.
Guntars Grīnums
Intervijā aģentūrai LETA un aizsardzības portālam "Defence Matters" Hugs arī stāsta par novērotāju ikdienas riskiem un izaicinājumiem un uzsver, ka viņu klātbūtne kara plosītajā valstī ir ārkārtīgi svarīga, jo bez tās Donbass noteikti būtu daudz tumšāka vieta.
Kāda ir jūsu misijas vieta EDSO?
Es nepārstāvu visu organizāciju, bet tikai vienu lauka operāciju - Īpašo novērošanas misiju Ukrainā jeb SMM (Special Monitoring Mission), kura ir Pastāvīgās padomes instruments. EDSO ir arī citi instrumenti: augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos, īpašais pārstāvis preses brīvības jautājumos, kā arī Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs Varšavā. Visi viņi strādā arī Ukrainā.
SMM uzdevums ir novērot un ziņot, kā arī veicināt dialogu. Tie ir pamata uzdevumi, kurus veic visas 57 EDSO dalībvalstis, kas ir pagarinājušas misijas mandātu līdz 2018.gada martam. Patlaban savus pienākumus veic apmēram 600 novērotāji, kā arī apmēram 380 Ukrainas kolēģi un citu valstu pārstāvji, ar kuriem kopā mūsu darbinieku skaits ir apmēram tūkstotis. Vairākums novērotāju ir bāzēti valsts austrumos, abās Minskas līnijas pusēs, mums ir komandas Doņeckā, Luhanskā, kā arī Mariampolē, Kramatorskā un pat tuvāk kontaktlīnijai, piemēram, Svitlodarskā. Viņi ikdienā novēro situāciju, lai secinātu, vai puses ievēro panāktās vienošanās.
Cik daudz puses tās ievēro?
Neskatoties uz to, ka puses ir vienojušās par dažādiem pasākumiem, piemēram, izvest smagos ieročus no šīs līnijas uz teritoriju, no kuras tie vairs nebūtu izmantojami, vai atmīnēt teritorijas, tās nav to izdarījušas, izdarījušas tikai daļēji vai tādā veidā, ka mēs to nevaram pārbaudīt. Pamata jautājums ir par to, ko puses dara, lai izpildītu savas saistības. Mēs tām sniedzam objektīvu informāciju, un tās ik dienu var izlasīt, vai to darbības ir saskaņā ar šīm saistībām vai ne. Mūsu uzdevums nav pārvietot lielgabalus, tas ir pušu uzdevums. Mēs dokumentēsim, vai viņas to dara vai ne, un darīsim to publiski, sešas dienas nedēļā ukraiņu, krievu un angļu valodā.
Cilvēki šī konflikta dēļ turpina ciest, jo puses nedara to, ko ir solījušas. Un tieši civiliedzīvotāju dēļ abām pusēm ir beidzot jāsāk darīt pašas pamata lietas - atvirzīt spēkus, ja tie ir pārāk tuvu, un izvest no konflikta zonas smagos ieročus, jo tikai šogad vien mēs esam apstiprinājuši vairāk nekā 400 civiliedzīvotāju upurus. Mēs esam gatavi apstiprināt šos pasākumus, bet tie ir atkarīgi no pušu lēmumiem, kaut arī par to vienošanās ir panākta jau sen, patiesībā dažos gadījumos jau pirms trim gadiem, 2014.gada septembrī.
Kāda ir EDSO novērotāju pārvietošanās brīvība? Vai kāda no pusēm to ierobežo, neļauj sasniegt zināmas vietas?
SMM mandātā ir teikts, ka tās locekļiem ir jāspēj brīvi pārvietoties, par to ir vienojušās visas 57 dalībvalstis. Jo vairāk, Minskas vienošanās nosaka konkrētas atbildības abām pusēm, kurām ir jāpalīdz un jānodrošina mūsu drošība. Ja mēs nevaram pārvietoties, ja tiekam apturēti, tad tā ir ne tikai mūsu mandāta un attiecīgi arī Pastāvīgās padomes ignorēšana, bet arī pārkāpj vienošanās, kuras puses ir parakstījušas. Mēs tiekam apturēti daudz reižu, jo notiek kaujas, jo pastāv risks nonākt krustugunīs, mūs aptur mīnu lauki un nesprāguši lādiņi vai citi nepārvarami šķēršļi, bet mūs ir arī apturējuši bruņoti vīri, vēršot pret mums ieročus un liedzot iespēju turpināt ceļu.
Jo vairāk, tiek traucētas mūsu tehnoloģijas, kuras izmantojam, - elektroniski slāpējot mūsu dronus vai notriecot mūsu kameras, kuras esam lielā skaitā uzstādījuši gar kontaktlīniju. Šādas tehnoloģijas tiek izmantotas tāpēc, ka puses neļauj mūsu novērotājiem strādāt un nenovāc tos drošības riskus, ko viņi Minskas memorandā ir apņēmušies darīt. Minskas memorandā puses arī apņēmās novākt visas pašu uzstādītās mīnas un neuzstādīt jaunas. Ja puses pildītu savus solījumus, daudzu mūsu problēmu nebūtu. Šeit jautājums ir par to, ko puses dara, lai palīdzētu mūsu misijai palīdzēt viņiem pašiem īstenot viņu solījumus.
Vai abas puses šķēršļus liek līdzīgā apmērā?
Ja runājam par statiskiem šķēršļiem, kā mīnu laukiem, barjerām, nesprāgušiem spridzekļiem, tad abas puses gandrīz līdzīgā apmērā. Un šādus šķēršļus redzam visur. Jo ilgāk ilgst konflikts, jo vairāk šādu šķēršļu. Tomēr tieša traucēšana, kad bruņoti vīri mūs aptur, vērš pret mums ieroču stobrus un neļauj doties tālāk, daudz agresīvāki un iebiedējošāki incidenti ar lielu pārsvaru notiek rajonos, kurus nokontrolē valdība.
Vai novērošanas misija ir pieredzējusi tiešu vardarbību pret saviem novērotājiem?
Pašā mūsu misijas sākumā mūsu kolēģi tika sagrābti par ķīlniekiem. Astoņi novērotāji tika nolaupīti un pavadīja nebrīvē mēnesi. Kopš tā laika esam pieredzējuši atsevišķas aizturēšanas kontrolpunktos, kur cilvēki pavadījuši daudzas stundas.
Ir bijuši arī incidenti, kad pret mūsu patruļām vērsta tieša uguns, tomēr vislielākos riskus rada mīnu lauki un netieša uguns, kad patruļa nonāk kaujas vidū, krustugunīs. Tie ir apstākļi, kādos arī ir notikusi lielākā daļa incidentu. To ir ļoti grūti kontrolēt. Ja pastāv tieši draudi, jūs zināt, no kurienes tie nāk, taču mīna vai netieša uguns nav prognozējama, un jūs nevarat tam atbilstoši sagatavoties.
Par visiem šādiem gadījumiem mēs ziņojam publiski un tieši runājam ar pusēm, lai nodrošinātu, ka tas vairs nenotiek. Šādas iejaukšanās turpinās, taču tagad mūsu rīcībā ir pietiekami spēcīgs ziņošanas mehānisms, kas mums ļauj tieši uzrunāt puses. Un arī EDSO dalībvalstis, kas, protams, ir mūsu ziņojumu pamata adresāts.
Cik īsti bīstams ir EDSO novērotāja darbs?
Šogad esam zaudējuši vienu kolēģi un divi citi tika ievainoti mīnas sprādzienā Luhanskas rajonā. Esam pieredzējuši arī dažus citus ļoti sarežģītus incidentus. Riski pastāv, un tie ir nopietni. Kā jau teicu, galvenos riskus rada mīnu lauki, nonākšana krustugunīs un tieša uguns, kad pret misijas locekļiem apzināti tiek vērsts trieciens. Mēs savus novērotājus attiecīgi aprīkojam, un mūsu bruņumašīnas ir daudzkārt pasargājušas viņus no ievainojumiem. Zināmās Luhanskas un Doņeckas rajonu daļās cilvēkiem ir bez pārtraukuma jāvalkā viņu personīgās aizsardzības aprīkojums, viņiem ir arī jāievēro noteikumi par to, ko viņi drīkst un ko nedrīkst darīt pēc darba, arī attiecībā uz viņu privāto dzīvi. Novērotāji tiek trenēti pirms misijas, kā arī misijas laikā.
Protams, misija pastāvīgi izvērtē situāciju uz vietas, jo drošība mūsu misijā ir augstākā prioritāte. Tieši ir šie novērotāji, kas strādā abpus kontaktlīnijai, ir misijas vissvarīgākais instruments. Tomēr daudz ir atkarīgs no karojošajām pusēm, līdz zināmai robežai mēs spējam draudus mazināt, tomēr pastāv lietas, kurām sagatavoties nav iespējams.
Ir dzirdētas ziņas, kad atsevišķi SMM locekļi ir izturējušies nelojāli vai pat pilnīgi pretēji misijas ideāliem. Vai šīs ziņas ir patiesas?
Jebkurš mūsu darbinieks paraksta uzvedības kodeksu, uzsākot darbu misijā, neskatoties uz to, no kuras valsts viņi nāk. Visi Ukrainā strādā kā EDSO darbinieki, nevis viņu pašu valstu pārstāvji. Pat ID kartēs nav teikts, no kuras valsts viņi ir. Viņi nevar pārstāvēt savu viedokli, viņiem ir jāpārstāv organizācija un tās mandāts. Ja kāds to pārkāpj, tad organizācijas rīcībā ir sankcijas darbinieku disciplinēšanai. Protams, īpaši smagos gadījumos darbinieki tiek atlaisti.
Novērotāju darbs nav viegls. Viņi ikdienā novēro vardarbību, nāvi un ievainojumus. Mēs neesam humāna organizācija, novērotāji nevar tieši palīdzēt, viņi nevar atvest pārtiku, ja redz, ka cilvēki cieš badu, viņi nevar atvest medikamentus, viņi nevar labot infrastruktūru. Viņi nogādā informāciju citiem, kuri var palīdzēt. Vai arī izmantojam iepriekš minēto dialoga funkciju, lai tiktu sagatavota augsne humānās palīdzības sniegšanai. Protams, šī ir stresa pilna vide, un daudzi novērotāji līdzīgas situācijas iepriekš nav pieredzējuši vai pavisam maz. Darbs viņiem ir smags, tāpēc viņiem sniedzam plašu palīdzību, lai viņi spētu tikt galā ne tikai ar fizisko slodzi, patrulējot karstumā un salā, bet arī ar šāda darba psiholoģiskajiem aspektiem.
Vai pēkšņo Kremļa atbalstu miera uzturēšanas spēku izvietošanas idejai vērtējat kā izdevību pārtraukt konfliktu?
Esmu pārliecināts, ka Pastāvīgā padome Ņujorkā šo iniciatīvu rūpīgi izvērtēs, tomēr skaidrs ir viens - puses jau ir parakstījušas dažādus dokumentus, kuros ir piekritušas konkrētiem pasākumiem. Neatkarīgi no tā, cik novērotāju būs izvietoti vai kādi vēl instrumenti būs mūsu rīcībā, tas nedrīkst novērst uzmanību no fakta, ka pusēm jau ir skaidri definētas saistības.
EDSO pēdējos trīsarpus gados ir uzkrājusi pieredzi, ar kuru būs gatava dalīties ar jebkuru citu iniciatīvu, kas spēs tuvināt lielāku stabilitāti. Jebkāda šāda iniciatīva, protams, ir apsveicama. Mūsu misija turpinās pildīt savu mandātu, kamēr EDSO pastāvīgā padome lems citādāk.
Vai novērotāju klātbūtne ir izšķirošs faktors abu pušu darbību ietekmēšanai? Vai tās respektē šo novērotāju klātbūtni?
Atturēšanas efekta esamību ir ļoti grūti pierādīt. Tomēr zinām, ka, piemēram, ja tiekam apturēti, tad tas ir tāpēc, ka viņi negrib, lai mēs redzētu to, kas notiek. Tas savukārt apliecina, ka viņi nevēlas, lai mēs atklātu viņu pārkāpumus. Viņi zina, ka mēs noteikti ziņosim par ieroču vai pozīciju pārvietošanos. Vairāku gadu laikā esam novērojuši, ka, mums vai mūsu tehnoloģijām klātesot, karadarbība ir mazāk aktīva. Tam ir savi limiti - ja saspīlējums ir ļoti augsts un notiek intensīvas apšaudes, tad mūsu klātbūtnei efekta nav. Tomēr neesam tur tikai tāpēc, lai kalpotu par atturēšanas faktoru, mūsu uzdevums ir dokumentēt to, vai puses dara to, ko ir apsolījušas darīt.
Esam Ukrainā, lai sniegtu objektīvu informāciju gan jums, gan visiem Ukrainas iedzīvotājiem, otrai līnijas pusei un visai starptautiskajai sabiedrībai. Nav neviena cita, kas to spētu sniegt. Pat arī tad, ja redzam tikai aisberga virsotni. Ja iedomājamies reģionu bez šāda instrumenta, kad mēs nezinātu, kas īsti notiek, tas tikai palielinātu saspīlējumu. Esmu pārliecināts, ka Donbass būtu daudz tumšāka vieta, ja tajā nestrādātu SMM.
Vai spējat saskatīt jebkādu šī konflikta risinājumu, kas būtu pieņemams gan Ukrainai, gan Krievijai?
Galvenais ir fakti, mēs zinām un esam to gadiem ilgi dokumentējuši, ka abas puses spēj pārtraukt kaujas, ja to vēlas. Piemēram, šogad, īsi pirms 1.septembra, kad atsākās skola un bija vienošanās pārtraukt uguni, mēs fiksējām trīsciparu vai pat četrciparu skaitu pārkāpumu, kas pēkšņi nokrita līdz divciparu skaitam vai pat vēl zemāk. Gar kontaktlīniju valdīja spocīgs klusums. Tas apliecina, ka nevienā pusē nepastāv komandēšanas vai kontroles problēma. Tas ir gribēšanas jautājums. Esmu pārliecināts, ka tad, ja būtu šāda gribēšana un tiktu pieņemti sarežģīti lēmumi, tad to visu var izbeigt. Karš turpināsies, kamēr šādi lēmumi nebūs pieņemti un nebūs šādas gribas. Patlaban ir visi priekšnoteikumi, lai šis karš varētu turpināties vēl ilgi un situācija pat pasliktinātos, ja netiks veikti nepieciešamie pasākumi. Tas ir tikai gribas jautājums, nevis vai un tas var vai nevar notikt. Tas var notikt, turklāt ļoti ātri, un mēs redzam un dokumentējam, ka puses ir pilnībā spējīgas to izdarīt.
Vai vietējie iedzīvotāji spēj ietekmēt abas puses?
Šogad vien ir vairāk nekā 400 cietuši civiliedzīvotāji, daudzi no viņiem nogalināti. Tas ir par gandrīz 20% vairāk nekā pērn - no gadījumiem, ko esam spējuši apstiprināt, jo vēl var būt daudz vairāk, par ko nezinām, ko neesam varējuši apstiprināt vietējos morgos, slimnīcās vai šo cilvēku mājās. Cilvēku īpašums tiek iznīcināts, viņu dzīves sarautas gabalos, jo viņi nevar doties uz skolu pāri līnijai, nevar doties uz darbu, nespēj satikt draugus, jo netiek pāri šai līnijai. Tomēr visi Ukrainas iedzīvotāji, ko esmu saticis abpus kontaktlīnijai, ir ļoti dzīvespriecīgi. Viņi zina, ka šis konflikts var tikt izbeigts, jo tas nav viņu konflikts.
Kontaktlīnija ir traģiska realitāte, kura neeksistē viņu prātos. Līdz pat 30 000 cilvēku katru dienu šķērso šo līniju - tas ir kaut kas tāds, ko jūs neredzat citos konfliktos, kuros tā ir līnija, kurai neviens netuvojas. Mēs redzam tūkstošiem automašīnu rindas, cilvēkus stāvam rindā gan karstumā, gan salā. Cilvēki pat ir miruši, gaidot šajā rindā, arī tāpēc, ka tai visapkārt ir mīnas - viņi zaudē pacietību un nobrauc malā, un mēģina šķērsot šos mīnu laukus, ciešot mīnu vai nesprāgušu lādiņu eksplozijās. Cilvēki šo kontaktlīniju nepieņem. Domāju, ka tas ir pozitīvs aspekts, jo tas apliecina, ka starp vietējiem cilvēkiem nav plaša atbalsta šim konfliktam, viņi visi vēlas, lai tas beidzas, viņiem tas ir apnicis. Ir vietas gar kontaktlīniju, kuras nav pieredzējušas ne dienas bez apšaudēm.
Kas, jūsuprāt, šobrīd ir pats svarīgākais konflikta reģionā?
Es gribētu uzsvērt šī konflikta humāno aspektu. Daudz tiek runāts par Minsku, par EDSO, par karojošajām pusēm, tankiem vai smagajiem ieročiem, taču pavisam maz tiek diskutēts par to, cik ļoti cilvēki no šī konflikta cieš. Tā dēļ miljoniem cilvēku ir bijuši spiesti pamest savas mājas. Daudzi ir nogalināti, liela daļa infrastruktūras ir iznīcināta, cilvēki bieži paliek bez elektrības - tas nozīmē, ka viņi nevar uzlādēt savus telefonus, viņi nespēj sazināties vai lūgt palīdzību, viņi nevar skatīties TV, lai uzzinātu, kas notiek, un viņi nevar uzglabāt pārtiku, jo nestrādā viņu ledusskapji. Cilvēkiem bieži trūkst arī ūdens, kas ir liela problēma vasarā, bet arī ziemā, kad viņi paliek bez apkures. Tiek traucēta gāzes padeve, ir pilsētas, kuras bez apkures pavadījušas jau divas ziemas, bet ziemas Ukrainā ir skarbas. Nav neiespējami to salabot, to nevar izdarīt tāpēc, ka puses nepārtrauc kaujas. Un viņi zina, ka 10 000 cilvēku salst, tomēr neapstājas. Šī konflikta cilvēcīgais aspekts ir ļoti svarīgs, jo tas ir iemesls, kāpēc viņiem ir jāapstājas. Aizmirstiet par abu pušu plāniem, visiem iesaistītajiem būtu jāvienojas, ka ir jāatrisina jautājums par cilvēku ciešanām. Jebkurš cits jautājums var nākt vēlāk - cilvēkus nevajadzētu pakļaut šādai vardarbībai, kas nu jau ilgst gandrīz četrus gadus.
