Dzīvoju Molenbēkā, strādāju NATO
- By defencematters
Molenbēka ir Briseles rajons, kas kopš 2015. gada 13. novembra Parīzes teroraktiem ziņās tiek pieminēts daudz.
Saša Millers
Es strādāju NATO un dzīvoju Molenbēkā.
Jūs droši vien esat dzirdējuši par Molenbēku. Tas ir Briseles rajons, kas bieži ticis pieminēts ziņās kopš 2015. gada 13. novembra traģiskajiem uzbrukumiem Parīzē, kuros tika nogalināti 130 nevainīgi cilvēki.
Mediju ziņās izcelts, ka daudzi biedri teroristu šūniņā, kas ir atbildīga par Parīzes slaktiņu, bija no Molenbēkas.
Šī rajona atspoguļojums, kur jauniešu bezdarbs sasniedz 60% un kur Magriba imigranti ir iedzīvotāju vairākums, bijis samērā negatīvs, pat panikas pārņemts.
Dzīve Molenbēkā izmainījās pēc Parīzes uzbrukumiem un pat vēl vairāk pēc sekojošajiem incidentiem pašā Briselē 2016. gada martā. Pilsēta vairākas dienas bija paralizēta. Policijas reidi notika regulāri. Armija kopš tā laika patrulē pastāvīgi.
Kā tas varēja notikt?
Kā cilvēki, kas dzīvo mūsu vidū, varēja piedalīties šajā slaktiņā? Un tad atgriezties un slēpties šeit vairākus mēnešus?
Būdams ārzemnieks, kas strādā NATO un dzīvo šeit, es šos jautājumus uzdodu regulāri. Beļģietei, kuru es nesen satiku, ir dažas atbildes.
Hinda Fraihi ir ārštata žurnāliste, kas pētījusi radikālā islāma cēloņus.
Fraihi 2005. gadā Molenbēkā uzsāka slepenu misiju, uzdodoties par socioloģijas studenti. Viņa centās noskaidrot iemeslus, kāpēc Eiropas sirdī izveidojusies paralēla sabiedrība.
Viņa jau tad pamanīja daudzas satraucošas zīmes - zīmes, kuras Beļģijas varasiestādes ignorēja.
Viņa viegli varēja iegādāties ekstrēmistu literatūru, kurā cilvēki mudināti ņemt rokās ieročus, lai cīnītos ar neticīgajiem.
Viņa satika jaunus vīriešus, kurus no sīkās noziedzības vardarbīgajā islāmā pārvilinājuši vietējie imāmi. Un viņa intervējusi šeihu, kurš vervējis dalībniekus militārai treniņnometnei gleznainajos Ardēnos, Beļģijas dienvidos, ar mērķi nosūtīt šos cilvēkus karot uz Afganistānu un Čečeniju.
Fraihi pētījums liecina, ka ekstrēmistu tīkli sāka nostiprināties jau 90. gadu vidū, un varasiestādes maz ko darīja, lai apturētu šo procesu.
Bet kāpēc gan ir tik viegli atrast brīvprātīgos, kas ir ar mieru atdot savas dzīvības reliģijas vārdā? Viņa atrada grupu un potenciālos iemeslus. Dažiem cilvēkiem, īpaši jauniem vīriešiem bez izredzēm, var būt grūti saskatīt veiksmes ceļu modernajā, individuālisma pārņemtajā Rietumu sabiedrībā.
"Viņi meklē kaut ko, ar ko saistīties, jo sasaistes trūkst," sacīja Fraihi. Par savu pieredzi viņa raksta grāmatā "Undercover in Little Morocco" ("Slepus Mazajā Marokā").
Dzīve Molenbēkā pēc uzbrukumiem
Un kāda ir dzīve Molenbēkā šodien pēc uzbrukumu šoka, negatīvā atspoguļojuma presē un nacionālo varasiestāžu prasībām rīkoties?
Enerģija šajā rajonā jau ir sākusi mainīties. Pagātnē Molenbēka bija pretpols visai pārējai Briselei. Ja pilsētā nebeidzami uzņēmumi sāk darbu, Molenbēkā daudzi veikali un bāri tiek slēgti. Bija grūti atrast vietas, kur tiek tirgots alkohols, jauni vīrieši klejoja pa ielām un centās pārliecināt cilvēkus pāriet islāmā, turklāt bija neformāls spiediens pakļauties konservatīvajai kultūrai.
Pēdējā laikā sākusies pakāpeniska ģentrifikācija. Bijušās noliktavas pārveidotas par urbānā stila dzīvokļiem, durvis vērušas kafejnīcas, kurās var strādāt pie datora, muzejos apskatāmi teicami mākslas darbi.
Molenbēkai kļūstot par sava veida atrakciju - šobrīd, iespējams, ne jau to glaimojošāko iemeslu dēļ -, aktivizējies tūrisms.
Vispārīgi runājot, šis rajons kļuvis daudz dažādāks, interesantāks un zināmā mērā pat stilīgs.
Vai joprojām ir vieta uzlabojumiem? Jā! Vajadzīga atvērta pieeja no visām pusēm.
Tas ir skaidrs - daļa ekstrēmisma, kas iepriekš laida saknes Molenbēkā, saplauka tāpēc, ka šis rajons atradās "ēnā", apkaime un tās problēmas lielā mērā bija nezināmas.
Tas vairs nebūs attaisnojums, ja atkārtosies kaut kas no tā, kas jau tika pieredzēts. Tagad cilvēki zina par Molenbēku un tās ignorēšanas riskiem.
Man patīk šeit dzīvot. Man patīk enerģija, kultūru un tautu sajaukums.
Rajonā vairs nedominē viena grupa, un tas jau tagad izskatās un raisa līdzīgas sajūtas kā pārējā Brisele - Eiropas galvaspilsēta.
---
Saša Millers strādā Briselē, Beļģijā, NATO Sabiedriskās diplomātijas nodaļā.
Rakstā pausti tikai un vienīgi autora uzskati.
