“Brexit”: Kāda būs Eiropas nākotne?

brexit_soldiers1
  • By Guntars Grinums

Kādas varētu veidoties Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecības pēc „Brexit” referenduma?

 

Oktaviāns Manea

"Brexit" ir vasaras ģeopolitiskais melnais gulbis. Tā rezultāts var sniegties tālu pāri ietekmei uz Eiropas Savienību (ES) un izplatīties uz visiem Rietumiem. Ko gaidīt no Lielbritānijas, kas vairs neietilps Eiropas institūcijās?

 

Ar žurnālistu Oktaviānu Maneu par šo tēmu sarunājās Eiropas studiju institūta pētnieks (Vrije Universiteit Brussel) un domnīcas "Real Instituto Elcano" Briseles biroja direktors Luī Simons.

 

Kādā virzienā jūs redzat virzāmies Eiropu pēc "Brexit"? Pēc Otrā pasaules kara britu lielajā stratēģijā galvenais elements bija sasaistes loma Rietumos, darboties kā savienojumam starp ASV un Eiropu. Vai "Brexit" sagraus šo lomu?

 

Es piekrītu, ka Lielbritānija ir tā Eiropas valsts, kas stratēģiski ir vistuvāk ASV. Un daži visziņi pret šo lietu bieži izturas vieglprātīgi. Viņi, šķiet, tic, ka ASV var vienkārši nomainīt labākos draugus Eiropā, kad/ja politiskais klimats mainās. ASV un Lielbritānijas īpašo attiecību pamati ir stratēģiski. Tie ir stiprāki par "Brexit" vai, piemēram, tā brīža ASV prezidenta nosliecēm. Tie balstās vēsturē, kultūrā un ģeopolitikā. Es personiski domāju, ka īpašā ASV un Lielbritānijas saikne ir saistīta ar šo valstu ietekmi jūrās, ar faktu, ka šīm abām valstīm ir viens "jūras DNS". Es teiktu, ka to jūras lielvaru statuss lielā mērā veidojis to ģeopolitisko izpratni par Eiropu un stratēģisko pieeju vecajam kontinentam.

 

Pēc sera Džūljana Korbeta teiktā, Britu impērijas vēsturiskā pieredze liecina, ka jūras lielvarām jāpieņem tālredzīga diplomātiska un stratēģiska nostāja uz kontinentālās skatuves, lai pārliecinātos, ka neviena no spēcīgajām valstīm nekļūst par galveno noteicēju un neiegūst līdzekļus, lai izaicinātu to jūras lielvaru statusu un globālo pārākumu. Šis princips ir valdījis Lielbritānijas ģeostratēģiskajā pieejā Eiropai, licis Lielbritānijai atkal un atkal atbalstīt vājos pret spēcīgajiem, lūkojoties nodrošināt varas reģionālā līdzsvara saglabāšanos, proti, tādu, kurā potenciālie hegemoni tiktu pakļauti kontrolei un tādējādi tiktu sargāts britu jūras lielvaras statuss un globālais pārākums. To sauc par priekšlaicīgu aizsardzību.

 

Kopš Otrā pasaules kara beigām Amerikas ģeostratēģija Eiropā ir sekojusi Lielbritānijas vecajam scenārijam. NATO ir tā iemiesojums. Patiesībā pēckara gados Lielbritānijai bija galvenā loma, palīdzot pārvarēt ASV izolacionismu, nostiprinot ASV ietekmi Eiropā un ieliekot pamatus NATO. Daudzējādā ziņā Lielbritānija bija kritiski nozīmīga Amerikas "socializēšanai" kā Eiropas varai. Kad runa ir par Eiropu, Lielbritānijai un ASV lielā mērā ir vienādi uzskati. Tās abas vēlas izmantot savu jūras lielvaras potenciālu reģionālā varas līdzsvara saglabāšanā un otrādi, tās uzskata varas līdzsvara saglabāšanu kontinentā par labāko veidu, kā aizsargāt savu jūras lielvaras pārākumu. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, es teiktu, ka spēcīga un Eiropā iesaistīta Lielbritānija pilnīgi noteikti ir Amerikas nacionālajās interesēs, arī tāpēc, ka tā palīdz mazināt stratēģisko slogu Eiropā. Tas, iespējams, ir sevišķi svarīgi, ņemot vērā, ka ASV mēģina no jauna sabalansēt savu stratēģisko attieksmi pret Āzijas Klusā okeāna reģionu.

 

Tomēr sacīt, ka "Brexit" liecina par Eiropas un Amerikas šķiršanos, būtu pārāk skaļi teikts. Es to apstrīdēšu trīs svarīgākajos punktos.

 

Pirmkārt, "Brexit" vēl nav noticis: ja, kad un joprojām nav skaidri. Klišejiski runājot, sātans mājo sīkumos. Es domāju, ka jautājums, par ko mums ir jādomā, ir, kāds būs Lielbritānijas un ES attiecību raksturs pēc "Brexit". Jo patiesība ir tāda, ka Lielbritānija jau tagad ir ar vienu kāju iekšā un otru laukā, proti, tā nepiedalās vairākos ES vadošajos projektos, piemēram, eirozonā un Šengenas zonā. Ja un kad Lielbritānija izstāsies, problēma būs pārvērst šo "viena kāja iekšā, otra ārā" situāciju "viena kāja ārā, viena kāja iekšā" politikā. Citiem vārdiem sakot, es domāju, ka Lielbritānijai būtu jācenšas panākt iespēja piedalīties daudzās ES iniciatīvās, ne tikai vienotajā tirgū, bet arī ārpolitikā, aizsardzībā, enerģētikā un tā tālāk. Es domāju, Lielbritānijai būtu jācenšas panākt "Norvēģijas plus" modeli.

 

Otrkārt, mums būtu jāuzmanās, lietojot "ES" un "Eiropa" kā aizstājējus vienu otram. Lai arī "Brexit" notiks, Lielbritānija tomēr paliks ļoti iesaistīta Eiropā. Viens no šo saistību aspektiem varētu būt vairāk vai mazāk priviliģētas attiecības ar ES. Tomēr pastāv dzīve arī ārpus ES. NATO un divpusējās attiecības ir bijušas un būs galvenie aspekti Lielbritānijas saistībām Eiropā. Lielbritānija ir svarīga spēlētāja NATO un tai ir arī ļoti dziļas stratēģiskas, diplomātiskas un ekonomiskas saites ar daudzām Eiropas valstīm, tostarp Franciju, Nīderlandi, Dāniju, Zviedriju, Baltijas valstīm un daudzām citām. Es nebrīnītos, ja Lielbritānija pastiprinātu savu iesaistīšanos NATO un divpusējās attiecībās, lai kompensētu "Brexit".

 

Visbeidzot, Lielbritānija nav Amerikas vienīgā ieeja Eiropā. Vašingtonas stratēģiskais Eiropas tīkls stiepjas plaši un dziļi. Šobrīd daudz tiek runāts par topošajām īpašajām attiecībām starp ASV un Franciju, kas, šķiet, strādā sevišķi labi tādās jomās kā izlūkošana un operācijas (sevišķi Āfrikā). Citi savukārt redz Vāciju kā Amerikas galveno partneri Eiropā. Un ja parunāsiet ar spāņiem un itāļiem, viņi jums pastāstīs par savu militāro bāzu nozīmīgumu ASV. Nemaz nerunājot par tādām valstīm kā Nīderlande vai Beļģija (kā arī Itālija un Vācija), kurās atrodas ASV kodolieroči. Un kā ar poļiem, Baltiju, rumāņiem vai bulgāriem. Katra Eiropas valsts ne tikai domā, ka tai ir īpašas attiecības ar ASV, bet pārsteidzoši ir tas, ka katra Eiropas valsts patiesībā spēj pierādīt šo apgalvojumu.

 

Un runājot ārpus divpusējām attiecībām, es uzsvērtu Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP), kas var piešķirt jaunu enerģiju Amerikas klātbūtnei Eiropā un sola atjaunot transatlantiskās attiecības laikā, kad šāda atjaunošana ir ļoti vajadzīga. Es sagaidītu, ka "Brexit" liks gan Vašingtonai, gan Londonai divkāršot savus centienus novest TTIP līdz sekmīgam noslēgumam.

 

Vai "Brexit" dos jaunu iespēju veidot jaunu slāni patiesai Eiropas Aizsardzības kopienai, balstoties uz ES kolektīvās aizsardzības klauzulu?

 

Uzskats, ka "britu nepakļāvība" ir vainojama "Eiropas aizsardzības" neveiksmēs, zināmās aprindās ir diezgan populārs. Patiesi, daži, iespējams, domā, ka "Brexit" aizvāks galveno šķērsli, kas traucē attīstīt Kopīgo drošības un aizsardzības politiku (CSDP), un, visbeidzot, pavērs ceļu patiesi stratēģiskas ES dzimšanai. Es nebūtu tik drošs par to.

Pirmkārt, Lielbritānija ir visspējīgākais militārais spēks ES, un tai ir bijusi galvenā loma centienos cīnīties pret "militārā negribīguma" kultūru, kas izplatījusies lielā daļā Eiropas. Dauzi eiropieši redz ES aizsardzības politiku kā attaisnojumu savu militāro budžetu samazināšanai. Londona par to brīdinājusi atkal un atkal. Gadu gaitā Lielbritānija bijusi viena no skaļākajām lielāku militāro izdevumu Eiropā aizstāvēm un aizstāvējusi investēšanu modernos spēkos, šajā ziņā sadarbojusies ar Franciju (tostarp CSDP ietvaros). Taisnība, ka Lielbritānijai un Francijai bijušas nesaskaņas pagātnē, sevišķi jautājumos, kas saistīti ar ES "stratēģiskās autonomijas" līmeni attiecībās ar NATO un ASV.

 

Tomēr, manuprāt, pēdējos gados tas ir mainījies, sevišķi pēc Francijas atgriešanās NATO integrētajā militārajā struktūrā 2009. gadā un tās intereses palielināšanās stiprināt divpusējās stratēģiskās attiecības ar Lielbritāniju un ASV. Patiesībā es sacītu, ka Francijas "atlantisko pavērsienu" var daļēji izskaidrot ar tās apjausmu, ka vairums Eiropas valstu (tostarp Vāciju) piesaista uzskats par ES kā "civilo varu". Šodien, es teiktu, arvien vairāk un vairāk cilvēku Francijā saprot, ka viņu vecā ideja par militāri spējīgu, ekstravertu un autonomu ES varētu būt grūti realizējams uzdevums. Tas sabalsojas ar nozīmīgu punktu, proti, lai gan Francija, Vācija un citas valstis, iespējams, ir vienisprātis par nepieciešamību pēc spēcīgākas Eiropas ārpolitikā un drošības politikā, tās ne obligāti ir vienisprātis par to, kādu Eiropu vēlas. Domājot par Lībijas vai Sīrijas krīzēm, tur Francija bijusi daudz tuvāk Lielbritānijai un ASV nekā Vācijai vai daudzām citām Eiropas valstīm.

 

Lai vēl vairāk sarežģītu lietas, Krievijas revizionisms Austrumeiropā liek daudziem Vācijā stingrāk padomāt par aizsardzību un draudu atvairīšanu austrumu flanga kontekstā un liek viņiem iestāties par Vācijas lielāku iesaistīšanos NATO. Patiesi, Vācija ir kritiski noskaņota pret jebkuru ticamu NATO stratēģiju, kuras mērķis ir atjaunot (konvencionālo) draudu atvairīšanu Austrumeiropā. Un tas ir process, kurā Lielbritānija ir ļoti ieinteresēta. Tāpēc es patiesībā nebrīnītos, ja mēs redzēsim Lielbritāniju un Vāciju arvien vairāk sadarbojamies NATO kontekstā, kamēr Lielbritānija turpinās sadarboties ar Franciju divpusēji citās jomās. Man gan nav skaidrs, kur tieši tas novedīs Eiropas Savienības CSDP.